Īstens baudījums intelektam un dvēseles bagātināšanai jeb Umberto Eko «Prāgas kapsēta»

Fons:  Photo by Krisztina Papp on Unsplash Kolāža: Didzis Kukainis

Ir pagājušas trīs nedēļas, kad iesāku lasīt šo Umberto Eko darbu "Prāgas kapsēta". Itāļu autors, izcils semiologs, filozofs, medievists un daudzu akadēmisku un mazāk akadēmisku darbu autors latviešu lasītājam ir labi pazīstams un viņa darbi pieejami. Es personīgi no šī rakstnieka darbiem esmu lasījis maz, taču, balstoties uz savām zināšanām vēsturē vai izpratnē par semiotiku un viduslaikiem, nolēmu, ka reiz šai savai Eko lasīšanas nevainībai jāpieliek punkts un ņēmu plauktā apputošo darbu un sāku lasīt. Darbs "Prāgas kapsēta" nav tā vieglākā literatūra, ne arī pati aizraujošākā no visa kādreiz lasītā, taču romāns ir iespaidīgu notikumu caurstrāvots un ir vērts kaut vienreiz izlasīt, lai bagātinātu savu intelektu un dvēseli, jo šis darbs patiešām veicina valodas bagātināšanos, kā arī domāšanu un līdzi sekošanu varoņu mistiskajām un pat mītiskajām gaitām.

Agrā 11. decembra rītā nolēmu, ka, pabeidzis lasīt šo darbu, tūliņ arī ķeršos pie apraksta rakstīšanas, lai iespaidi būtu svaigi un domas par darbu nebūtu piemirsušās vai nosēdušās kādā dziļākā prāta aizmirstības nostūrī. Vispirms manu interesi par šo darbu radīja jau pats tā nosaukums - "Prāgas kapsēta". Kādēļ kapsēta un kādēļ tieši Prāgas? Lasītājiem lasīšanas gaitā, protams, tas tiek atklāts. Taču, jāsaka diezgan atklāti, diezin vai Umberto Eko šo darbu varētu izdot mūsdienās, tieši šajā laikmetā, jo šis ir politkorektuma un atcelšanas kultūras laikmets, līdz ar to gribas domāt, ka romānā aprakstītais, lai arī vēsturiskos avotos un vēsturiskajā patiesībā balstīts, tomēr īsti cauri vairs neietu... Bet tās tikai tādas manas aizdomas, varbūt ka nemaz tik traģiski nebūtu, taču katrs lasītājs pats, ja vien apveltīts ar pietiekamām prāta un domāšanas dāvanām, sapratīs, kas, ko un kādēļ šādi tiek rakstīts.

"Cik skaists ir miers, ja pirms tam ir notikusi svētīga šķīstīšanās." (287. lpp.)

Grāmatas nobeigumā ir sadaļa "Erudīti un lieki precizējumi", kurā autors paskaidro darbojošos tēlu ietekmi uz romānā aprakstītajiem notikumiem vai to gaitu, respektīvi, grāmatā attēlotais ir savveida vēsturisku reāliju atainojums mūsdienu pasaulē: "Šajā stāstā vienīgais izdomātais personāžs ir galvenais varonis Simone Simonīni - turpretī viņa vectēvs kapteinis Simonīni nav izdomāts, lai arī vēsture viņu pazīst tikai kā noslēpumainu autoru, kurš sarakstījis vēstuli abatam Barjelam. Visi pārējie personāži (izņemot vienīgi dažus otrā plāna tēlus - kā notārs Rebaudengo un Ninuco) patiešām ir dzīvojuši un ir teikuši un darījuši to, ko viņi saka un dara šajā romānā." Tieši tādēļ, ka šis darbs ir balstīts praktiski vēsturiskajā realitātē, tādēļ bija interese lasīt un iedziļināties, pilnīgi absolūtu fikciju no Eko es nemaz nespētu gaidīt, jo tomēr tās pasaules zināšanas un izpratne par vēsturisko notikumu reālijām viņam bija plašum plaša, lai gan, jāsaka, nelaimīgi ātri aizgāja mūžībā. Bet agrāk vai vēlāk tas, diemžēl, notiek un notiks ar mums ikvienu, gribam to vai nē. Arī šīs grāmatas tēli un varoņi jau sen ir sadēdējuši, taču ietekme uz vēstures gaitu un notikumiem tiem ir bijusi un, jāsaka, ka nedaudz pat atminoties romāna tekstu, šur un tur pat vēl dzīvāka par dzīvu. Bet tas vērīgam lasītājam un labam politisko noskaņu pētniekam noteikti nepaspruks garām...

Viena no pirmajām līmlapiņām pie teksta (ak, jā, tie, kuri vēl nezina - es grāmatas lasu, ar līmlapiņām atzīmējot izcelšanas un atzīmēšanas, un atcerēšanās vai citēšanas vērtas vietas!) atgādina par ko šādu: "Labs ēdiens man vienmēr sniedzis vairāk apmierinājuma nekā sekss - varbūt tas ir priesteru atstātais nospiedums." Jā, šajā darbā Michelin zvaigžņu vērtētājiem ir jāiespringst - te rindkopām minēti smalki ēdienu nosaukumi franču valodā, kuriem, diemžēl, vai nu būtu jātur telefons blakus ar ieslēgtu Google meklētāju vai arī kāds smalkās etiķetes un virtuves pārzinātājs, taču es šīs vietas piefiksēju, te gan nenorādot šos nosaukumus, bet tas vien liecina par autora ieguldīto laiku un zināšanām šī darba tapināšanā. Tā vismaz es uz to raugos.. lai saskatītu vēsturisko precizitāti notikumu hronoloģijā un gaitā. 

Tāpat šis darbs ir makjavellisma domu īss kopsavilkums. Man, kurš ir labi pazīstams ar Makjavelli (un ne velti, jo uzskatu šo itāļu filozofu par vienu no savas dzīves ietekmīgākajiem skolotājiem un padomdevējiem!), izlasot šādu domu: "Galvenais un grūtākais ir izskatīties pēc cilvēka, kura prāta spējas ir zemākas par vidējo", jāpiebilst - tīrs makjavellisma citāts. Taču es uzskatu, ka labā nozīmē, jo makjavellismu var izmantot dažādi, vismaz divējādi - labi un ļauni - taču pastāv veids arī iepīt viņa skolu un varbūt pārfrāzētus teicienus arī lasītāju domas veicināšanai, kā tas, šķiet, ir darīts šajā darbā. Un šādu - gan virtuves, gan tekstuālu vai filozofisku baudu - no šī darba var gūt gana, ieklausieties: "Tas prasa kādu laiciņu, taču virtuves baudas sākas, pirms baudu gūst mēle un aukslējas, un gatavot nozīmē izbaudīt jau iepriekš, līdzīgi kā darīju es, vēl tīksmi grozīdamies pa gultu. Nejēgām, lai viņi nejustos vientuļi, vajag tur;et zem segām sievieti vai zēnu. Viņi nezina, ka mutē saskrējušas siekalas ir labākas par erekciju." 

Visā darba lasīšanas gaitā klātesošs ir Makjavelli un makjavellisms, pāršķirot lappusi pēc lappuses nākas piebilst, kur gan es esmu šīs domas iepriekš tvēris? Taču, kā jau rakstīju, Makjavelli domu gājienu var tvert arī pamācoši un iedvesmojoši, ne vien iznīcinoši un ietekmējoši. Vai tad šajā domā nav makjavellisms: "[..] visi runāja skaļi, tāpēc trenēta auss vienmēr varēja uztvert šo to interesantu. Būt modram nenozīmē censties izdibināt kaut ko konkrētu. Viss, arī nenozīmīgais, kādu dienu var noderēt. Galvenais ir zināt ko tādu, par ko citi nezina, ka tev tas zināms." Un šīs rindas, un daudzas citas šajā romānā ir aktuālas joprojām, tādēļ arī "Prāgas kapsētu" lasot, sajūsminājos - lai gan orientējos vēsturē, tomēr mana skolotāja un iedvesmotāja atziņas es spēju saskatīt, kaut aizplīvuroti, taču Makjavelli sarakstītais "Valdnieks" un kāda V. sarakstītais "Mafijas menedžeris" joprojām ir mana TOP literatūra, kura atrodas man blakus ik dienas. 

Kā tad paliek ar to Prāgas kapsētu, kam par godu ir dots šis romāna nosaukums? Un šeit man jāsaka, atsaucoties uz augstāk rakstīto, ka diezin vai mūsdienās tas vairs būtu politkorekti minēt gan tautību, gan notikumus, kādēļ tieši Prāgas kapsēta, taču varu vien piebilst, ka Prāgas kapsētā, iespējams, ir notikuši ne viens vien kāds īpašs notikums un satikšanās, kurā tiek sadalīta un apspriesta pasaules paverdzināšanas politika. Protams, tas viss ir vēsturiskajā kontekstā, bet, kas to lai zina, ka mūsdienās tieši tā arī nenotiek? Tieši tādēļ tā Prāgas kapsēta šajā darbā ir vairākas reizes minēta un aprakstīts tajā notiekošais samits, kurā tiek izrunātas pasaules pakļaušanas idejas un ne tikai... Kā teiktu kāds mans paziņa, bijušais kolēģis: "Katrā jokā ir daļa joka!" Un noteikti tā tas arī ir saistībā ar šo Prāgas kapsētu. Bet par to visu vairāk iesaku izlasīt pašiem romāna iepazīšanas nolūkos. Bet aizdomāties noteikti ir par ko, par vēsturi, par notikumiem, par politkorektumu, par pasaules pārvaldības modeļiem utt.