Jura Rubeņa deviņas Latvijai un sabiedrībai nozīmīgas runas...
Grāmatas vāka fragments
Garīguma un kontemplācijas skolotāja, teologa un mācītāja Jura Rubeņa vārds, domāju, nevienam Latvijas iedzīvotājam nav svešs. Ielūkojoties nesen iznākušajā Jura Rubeņa deviņu, nebūs pārspīlēts sakot, dzīves savijuma ar Latviju, visnozīmīgāko runu krājumam, esmu patiesi ļoti pārsteigts cik šīs runas ir sasaistītas ar manu un daudzu manas paaudzes cilvēku piedzimšanu un pieaugšanu šajā dievzemītē Latvijā. Sākot no grāmatā publicētās pēdējās jeb pirmās iespaidīgās runas Tautas frontes 1. kongresā 1988. gadā līdz pat Valstiskuma balvas pasniegšanas laikā teiktās runas 2021. gadā dvestajam iedvesmojumam dzīvot, būt, domāt, pieaugt, saprast sevi, savu vietu un pienākumu Latvijas valstī. Teologa un mācītāja Jura Rubeņa vārdi allaž ir bijuši nozīmīgi un teju izšķiroši Latvijas valsts notikumu līdzgaitnieki, tie ir bijuši iedvesmojoši un pravietiski, tie ir glābuši un devuši garīgu patvērumu dzīves notikumu mirkļos.. Šie vārdi nekad nav tukši, tie ir piepildīti ar dziļu un jēgpilnu saturu, tādēļ novēlu ikvienam sava bloga lasītājam šo grāmatu iegādāties, lasīt un pārlasīt, lai rastu skaidrību arī savā dzīvē, par saviem mērķiem šajos izaicinājumu pilnajos laikos.
Garīgā skolotāja Jura Rubeņa runas caurstrāvo tas, ko mēs sauktu par allaž aktualitāti un transcendenci plašākā izpratnē. Šajās runās ietvertās domas un paustās atziņas ir vienmēr aktuālas un pāri laikam iedvesmojošas un mudinošas un sevis un savu tuvāko līdzcilvēku garīgo un dvēseles vajadzību piepildīšanu. Es apzināti sāku lasīt šo darbu hronoloģiskā secībā, no agrākās uz jaunāko runu, kaut grāmatā tās ir sakārtotas pretējā kārtībā - no jaunākās uz senāko. Un ko mēs domājam? LTF pirmajā kongresā sacītajā runā ir mūsdienu tematika - par alternatīvo dienestu valsts aizsardzības dienesta kontekstā. Ieklausīsimies: «Garantēt iespēju [..] karadienesta vietā pienākumu pret dzimteni izpildīt sociālās palīdzības vai darba dienesta veidā. Absurds ir apgalvojums, ka ar to tiktu vājināta [..] aizsardzības spēja.» Protams, tas tika sacīts citā laikā un apstākļos, bet aktuālo nozīmi lielā mērā šie vārdi nezaudē nekādos laikos.
Šajā grāmatā publicētās runas un tajās ietvertās atziņas nav kaut kas milzīgs apjoma ziņā. Un tas ir diezgan loģiski, jo labums nav kvanitātē, bet gan kvalitātē. Divas pirmās jeb divas jaunākās runas ir nedaudz plašākas par pārējām, taču būtiskas atziņas ir sastopamas teju ik rindkopā, kuras varam šajā apkopojumā lasīt.
«Dažkārt ir jānonāk šādā mata gala situācijā, lai mēs saprastu, ka ceļš uz brīvību, īstu brīvību, nav augstprātīgas pašapziņas, egoisma un lielības ceļš, bet sāpīgs sevis apzināšanās, arī savu vainu atzīšanas, sevis pārvērtēšanas ceļš. Iekšējas pārtapšanas ceļš.»
Lasot šīs deviņas runas, mēs kā lasītāji varam būt līdzgaitnieki ne vien valsts attīstībai un noietajam ceļam šajos nedaudz vairāk kā trīsdesmit gados, bet arī līdzbiedri un liecinieki paša teologa Jura Rubeņa dzīves skatījuma izaugsmei, līdz ar to šie teksti mūs pašus spēj mudināt uz apziņu, ka mēs spējam augt, mainīties, pilnveidoties un iegūt plašāku dzīves un sabiedrības redzeslauku.
Šīs runas nav tukšas, tās nav frāžainas, tās ir ar dziļu un tālāk vedošu saturu, kuru, ja vien uztveram, mēs varam īstenot savā apziņā, savā dzīvē, attieksmē, rīcībā un attiecībās ar līdzcilvēkiem.
«Apstādināt tukšos runas plūdus, paklusēt. Būt vērīgam un uzmanīgam. Būt tagad un šeit. Jā, un vērt atkal vaļā muti tikai tad, kad patiesi, ir ko teikt...»
Jura Rubeņa uzruna Vītolu fonda sarīkojumā zem nosaukuma «Vēstules nākotnei» mēs ikkatrs varam pavērot, vai mūsu dzīves ir realizētas un vai mēs esam kļuvuši par viengabalainiem cilvēkiem. Esam ikdienā redzējuši un dzirdējuši daudzus, par kuriem varētu sacīt, ka tam vēl jāaug un jāpilnveidojas, bet.. kā ir ar mums pašiem? «Kļūšana par vienu, viengabalainu cilvēku. Mūsu nervozā dzīve mūs sasmalcina neskaitāmos gabaliņos tik ļoti, ka bieži vien paši nesaprotam, kur atrodamies.» Vai mēs saprotam, kas mēs esam un kāda ir mūsu virzība? Vai tā ir uz viengabalainību jeb tomēr prom no tās?
Man pašam arī savā grāmatplauktā ir atrodamas latviski izdotās norvēģu sociālantropologa Tomasa Hilanna Ēriksena grāmatas un uz to atziņām atsaucas arī Juris Rubenis, norādīdams, ka mums vairs nav laika domāt un Rietumu sabiedrības cilvēka dzīve ir kļuvusi virspusīga un sekla. Patiešām - mēs redzam to, ko vēlamies redzēt, rīkojamies tā, it kā rītdienas nebūtu un mūsu līdzcilvēki ir kļuvuši par mūsu vēlmju piepildīšanas instrumentiem, nerēķinoties ar viņu harmoniju un vajadzībām. Vai mēs patiesi esam sasnieguši kaut ko vairāk nekā pirms 30 un 40 gadiem? Ekonomiski - varbūt jā, bet vai cilvēciski un kā sabiedrība? Ir vērojams progress daudzās jomās un lietās, bet tomēr atkal un atkal saskatu egoisma manifestēšanos no dienas dienā, uzsverot, mums kā sabiedrībai nepatīk tas vai nepatīk šis, mums neinteresē tas, bet interesē tas... Tā nav viengabalainības un harmonijas pazīme, tā ir egoisma manifestācija. Un no tās mēs varam izaugt - caur labu izglītību, caur cenšanos un ieklausīšanos ne vien savās, bet arī līdzcilvēku harmoniskajās vēlmēs, interesēs un vajadzībās.
«Mēs esam nonākuši krīzē tieši tāpēc, ka pārāk daudzi ir bijuši ārkārtīgi aktīvi, bet arī ļoti vienpusīgi aktīvi cilvēki. Krīze vai slimība ir zīme līdzsvara trūkumam. Tādēļ, lai rastu izeju no krīzes, ir jāatrod līdzsvars. Nākotne piederēs tiem, kas iemācīsies atrast pareizo līdzsvaru. Jā, protams, vispirms sevī. Līdzsvars ir lielais, pats lielākais ar nākotni saistītais vārds.»
Protams, šajās runās, kuras apkopotas šajā nelielajā runu krājumā, ir lasāmas atsauces uz kristīgo pasauli, uz Jēzus atstāto vēstījumu un vārdiem mūsu ikviena sabiedrības locekļa vērīgumam. Juris Rubenis ir bijis mācītājs, joprojām ir garīguma un kontemplācijas skolotājs, tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka viņa vārdos mēs dzirdam pārlaicīgo. Lai gan 21. gadsimtā tas vairs nav moderni, atsaukties uz gadsimtu gaitā pārbaudītām vērtībām, tomēr nevar nepiekrist šīm atsaucēm, kuras mūs ikkatru aicina uz dziļāku sevis iepazīšanu un uz kļūšanu viengabalainākiem, mazāk nosodošiem, bet vairāk mainīties vēlošamies.
«Kad Jēzus runā par baļķi acī, viņš atgādina, ka katra «normāla» cilvēka redzeslauks ir piesārņots ar lielākiem vai mazākiem svešķermeņiem. Savukārt, ja tu neredzi pasauli tādu, kāda tā ir, un pieņem par «normālu» savu ierobežoto uztveri, tu nemitīgi citiem un sev darīsi pāri.»
Šīs visas runas nemitīgi uzrunā mūsu dziļāko dvēseles stūri, kuru mēs tik negribīgi vēlamies kopt vai arī nevēlamies. Tādēļ šīs runas un šajā sakopojumā paustās atziņas var būt sāpīgas, bet arī dziļu izaugsmi vēstošas un nesošas, ja vien tajās ieklausīsimies ar atvērtu sirdi un prātu, gatavi kļūt par viengabalainākiem cilvēkiem, par svētīgām personībām citiem un savai izaugsmei. Lai šīs runas mums uz to palīdz!
Noderīgi - Jura Rubeņa runa, sacīta pirmās Valstiskuma balvas saņemšanā Rīgas pilī 2021. gada 21. augustā, lasāma šeit pilnā apjomā, tā publicēta arī šajā runu krājumā.