Cerības ceļvedis ikdienas pasaulē. Linards Rozentāls "Spēks jaunai dienai"

Photo by Mark Stuckey on Unsplash

Mācītāja, teologa un LU Teoloģijas fakultātes docenta Linarda Rozentāla darbi allaž ir uzrunājoši un saistoši dažādām lasītāju grupām. Tas zināmā mērā ir pateicoties tam, ka L. Rozentāls ir smagi slimo bērnu un viņu vecāku atbalsta persona un kapelāns Bērnu slimnīcas Vecāku mājā. Viņa ikdienā slimības, diagnozes, neizdziedināmība, bērnu nāve un ciešanas slīpējušas to šķautni, kuru saucam par sirds empātiju un ar kuras sajusto varam saskarties arī caur šīs grāmatas lappusēm. Linarda Rozentāla jaunākā grāmata ar iedvesmojošo virsrakstu "Spēks jaunai dienai", autora vārdiem, sakot, "[..] ir jāiet to meklēt, ir jāiet to sasaukt, ir jāatver, kad tas klauvē pie tavas dzīves loga. Jāļauj šim spēkam iepūst dzīves burās."

Šajā nelielajā grāmatā apkopoti 45 iedvesmojoši stāsti, ar kuriem autors dalās ar lasītāju, lai iedvesmotu, iepriecinātu un motivētu atrast prieka un dziļas pateicības staru mūsu ikdienas dzīvēs... Dalīties ar iedvesmojošo, labo - to mēs katrs varam un tādējādi padarot kāda cita dienu labāku, gaišāku un jēgpilnāku. Iespējams - pat apgaismotāku bēdu, vientulības, pazaudēšanās momentā, kas ir piemeklējis, kā tas ar mums mēdz gadīties. 

"Ko darīt tad, kad perspektīva zūd? Ko darīt tad, ja tā kļūst neskaidra? Ja skatiens sāk dubultoties, asaru aizmiglots? Ko darīt, ja tai pāri pārklājas citas, daudz varenākas perspektīvas, kuras neesam izvēlējušies mēs?" (14. lpp.)

Tas ir tikai viens citāts no stāsta par perspektīvu mūsu dzīvēs, taču vai šie un citi eksistenciālie un būtiskie dzīves jautājumi mums nav pazīstami? Protams, ka ir. Tieši tādēļ šīs grāmatas autora izvēlētais īsstāstu formāts šo grāmatu padara tik burvīgu un viegli tveramu - no rīta, dzerot rīta kafiju, atveram stāstu un pēc tam visu dienu mums ir motivācija gan apcerēt savas dzīves lielos jautājumus, gan Lielos jautājumus Dzīvē, kura mums ir dota no Radītāja un kurš vēlas, lai mēs neapmaldītos, bet gan mierā un harmonijā dodamies pa dzīves bangām. 

"Gaisma iedegsies. Tā piepildīs šī gada tumšāko laiku un arī jūsu dzīves tumšākos laikus. Agrāk vai vēlāk tā būs. Kad šķiet, ka visi pulksteņi ir beigti un laiks izslīd caur pirkstiem; kad laikam vairs nav nekādas vērtības un tu nezini, vai rīts vai vakars; kad visas stundas vienādas un līdzīgas - tad kaut kur tevī, tumsas pašā vidū, ir ciparnīca, kas rāda gaismu." (31. lpp.)

Šie nelielie stāstiņi ir ārkārtīgi jaudīgi - tie liek DOMĀT un AIZDOMĀTIES. Es labi apzinos, ka mūsdienu steidzīgajā laikmetā vairs īsti nav vēlmes un gribēšanas sevi veltīt domāšanas mākslai un mierīgai apcerei, taču tā ir svētība, ja dienā rodam kaut mirkli, kaut piecas, desmit vai pārdesmit minūtes piesēst, dziļi ieelpot, nomierināt satraukto un nemitīgā domplūsmā joņojošā prāta mērkaķi - šī nelielā apceru grāmatiņa mūs uz to var mudināt un caur šo meditāciju vadīt. Šajā cerības stara grāmatā ir pats eliksīrs, kas palīdz fokusēties uz dzīves BŪTISKAJIEM un LIELAJIEM jautājumiem. 

"Laiks, kad esi starp durvīm, ir jāiztur. Ir sāpes, tumsas, krīzes, kuras nevar citādi pārdzīvot, kā tikai tās izturot. Ir mazliet jānogaida. Un tam ir savs iemesls. Tur, aiz durvīm, veidojas jaunas dzīves aprises, jauna pasaule. Tajā mēs ieiesim nevis paši, bet tiksim ievesti. Brīdī, kad tā būs kaut nedaudz gatava. Tāpēc ir jāpagaida, lai arī tas nav viegli. Tur, aiz durvīm, kāds tavai dzīvei berž nost rūsu, lai parādītos tās mirdzums." (41. lpp.)

Lasot kādu šīs grāmatas stāstu, es reāli apjautu, ka, ja mēs tiešām Jēzus vēsti, līdzības un stāstus lasītu ar Jēzus prātu, acīm un sirdi, mēs tajos ieraudzītu un sadzirdētu katrs pats savas dzīves jautājumus, izaicinājumus, sāpes un problēmas, kā arī saņemtu tieši mums nepieciešamo dzīves spirgtuma un iedrošinājuma devu. Šeit es atsaucos uz šīs grāmatas stāstu ar nosaukumu "Metiet tīklus otrā pusē!", kurā mēs izlasām tiešām vērā ņemamu pamudinājumu, ar kuru es zemāk dalīšos. Man no sirds ir patiess prieks, ka mūsu vidū ir šādi diži domātāji un teologi, kuri apdomā daudzus dzīves aspektus un tad mums sniedz vieglāk uztveramu domas būtību, jo ne katram ir spēks, vēlme un laiks domāt, taču šādos īsstāstos vairs mēs nevaram atrunāties, ka man nebija iespēju apcerēt LIELOS DZĪVES JAUTĀJUMUS!

"Tāpēc mums jāatvēzējas ne pa jokam. Mums katram ir jābūt kādam "Kāpēc?" un "Kam?" mēs dzīvojam. Ja mums būs šis "Kāpēc?", mēs atradīsim atbildes uz visiem jautājumiem "Kā?". Mums katram ir jāatrod savs "Kāpēc?" dzīvot, un tad mēs arī sapratīsim "Kā?". Tad mēs spēsim pretoties. Tad mēs neizjuksim, tad mums būs kaut kas, ko vēl gaidīt no dzīves. Un tas ir pats, pats svarīgākais." (56. lpp.)

Un beigās došu jums vēl vienu citādu no šīs grāmatas, lai tas liek mums pārdomāt un aizdomāties uz mācītāja, teologa un Bērnu slimnīcas kapelāna, šīs grāmatas autora Linarda Rozentāla uzdotajiem jautājumiem, pamudinājumiem, ierosmēm, lai mēs spētu saskatīt jaunas dienas cerību, iziet no nakts, dzīves momentu un sāpju tumsas, lai ieietu gaišā un visaptverošas cerības caurstrāvotā, JAUNĀ un PIEPILDĪTĀ sevis paša LIELAJĀ dzīvē. Lai šī grāmata ikvienam kalpo kā apcere šajā posmā, "kamēr esam starp durvīm"!

"Varbūt tādi laiki kā šie, kuros esam nokļuvuši, dod mums laiku un iespēju nonākt pie tās dzīves pārpilnības, ko joprojām slēpj tā puse mūsu dzīvē, kurā vēl neesam mēģinājuši mest tīklus?" (56. lpp.)