"Pūļa neprāts" jeb Vai visi modernās domas eksperimenti ir patiešām droši?

Attēls: Kodoka.lv / Twitter

Man atklāti jāsaka, ka neko daudz par autoru iepriekš nebiju dzirdējis, taču lai par pasauli un tās norisēm varētu spriest un izdarīt secinājumus kaut cik objektīvi, ir nepieciešams iepazīt dažādus viedokļus un dažādus autorus. Tādēļ es, pamanot šo grāmatu un tās pieteikumu, nodomāju, ka man to noteikti nepieciešams izlasīt, jo tajā aplūkotās tēmas šobrīd ir "trendā", kā saka modernie jaunieši. Pēc grāmatas izlasīšanas pāris vakaros, jāsaka, ka ilgi nevarēju aizmigt, jo domas mijās pa galvu, formējās kāds nebūt savs viedoklis, līdz ar to, protams, miegs kavējās. Es galīgi negribu sacīt, ka mani spēj no iekšējā līdzsvara "izsist" kādas grāmatas paustās atziņas, taču nevaru neatzīt, ka šī Daglasa Marija grāmatas "Pūļa neprāts" tēzes un novērojumi darīja mani bažīgu, domājot par nākotni arī šeit, Latvijā. Īsumā - šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, kuram interesē modernās domas eksperimenti un cik tie ir droši vai nedroši cilvēces vēstures gaitas kontekstā, it īpaši, 21. gadsimtā, kad mums ir pieejamas tik daudz moderno tehnoloģiju un esam spiesti sadzīvot arī ar to nesto negatīvo pienesumu. 

Šo grāmatu un tās vēstījumu es izlasīju pāris vakaros. Nenoliegšu, grāmatas vēstījums un teksts ir izaicinošs 21. gs. domāšanai. Domāšanai, kuru ietekmējusi laba, kvalitatīva un pilnvērtīga izglītība, laba humanitārā izglītība katoliskā universitātē un, galu galā, laba, pamata izglītība medicīnā, caurcaurēm zinātniskā nozarē, kurā es strādāju joprojām. Grāmata izaicināja visus šos manus personības aspektus. Bet, šeit jāpiebilst, ka es cenšos uz šīs grāmatas nesto vēstījumu raudzīties maksimāli objektīvi, cik vien tas ir iespējams. Es zinu, ka atradīsies pārmetēji, ka es neesmu zinātņu doktors medicīnā, neesmu filozofs vai neesmu pareizi ordinēts mācītājs, kurš nedrīkst norādīt uz kādām morālās izturēšanās kategorijām. Šajā vietā es gribu piebilst - esmu labi un plaši izglītots, lai ar jebkuru oponentu iesaistītos adekvātās diskusijās, ja tas būtu nepieciešams, jo ar savu pārliecību pārstāvu gan stabilu medicīnas zinātni, gan stabilas ētikas un morāles normas spēju atzīt, kā arī teoloģijā orientējos gana brīvi, lai spētu saprast šīs Daglasa Marija grāmatas "Pūļa neprāts" paustās atziņas plašākā skatījumā un vērtējumā.

Grāmatā ir vietas un fragmenti, kuriem es nekādi nevaru piekrist, taču ir vietas, kuriem es piekrītu teju daudzkārt. Jā, šī grāmata ir kā dadzis acī 21. gs. liberālismā un brīvdomībā augušam lasītājam, taču nevaram noliegt dabas, bioloģijas, anatomijas un vispārējās ētikas un morāles normas tikai tādēļ, lai kādus cilvēkus vai grupas pasludinātu, ka tās ir, atsaucoties uz senāku vēsturi, ūbermensch jeb augstākas raudzes un labāki cilvēki. Un šī ir grāmata, kura brīdina mūs un aicina mūs pasargāt sevi no šiem maldiem, kad modernā doma ir tik tālu ietekmēta, ka pazūd lokālie un morālie orientieri, ka neatšķiram vairs baltu no melna. 

Jāsāk ir ar vienu lietu - grāmatas autors Daglass Marijs (Douglas Murray)  pats ir gejs, taču ne orientācija, ne citas viņa publikācijas nepadara viņu tādēļ nekompetentāku vai neadekvātāku spriest par notiekošo 21. gs. kultūrtelpā un vispār pasaulē. Protams, mani personīgi neglaimo tas, ka viņš ir tuvos draugos ar Ungārijas premjerministru Orbānu, taču savā ziņā neokonservatīvismam tas ir piedodami. Jāsaka, ka es ar zināmu baudu izlasīju šo darbu, kas man uz rakstāmgalda atrodas arī šobrīd, taču ne vienmēr un ne visam es varu piekrist, taču - par visu pēc kārtas.

Marijs ar dažām interlūdijām savā tekstā papildina domu, taču viņa grāmatā ir četras galvenās tēmas, kuras viņš aplūko un kurām arī es pieskaršos šajā grāmatas aprakstā: geji, sievietes, rase un transseksuāļi. Protams, es zinu, ka kāds varētu sacīt, kas pašam sāp, par to raksta. Jā, Marijs ir gejs, taču cilvēkiem joprojām dzīvs ir veselais saprāts, neskatoties uz orientāciju utt. Tādēļ es vēlētos visu tālāk rakstīto aplūkot no veselīga veselā saprāta viedokļa, ne no politkorektuma vai vienkāršas pieklājības robežpunkta. 

Par pirmo nodaļu runājot, kur Marijs aplūko geju un homoseksualitātes tēmu, jāsaka, ka, iespējams, Marijam ir kāds pašnaids pašam pret sevi, taču kopumā homoseksualitāti viņš uzlūko bioloģiski pareizi, saskaņā ar mūsdienu pētījumu un autoru atziņām, ka mums nav īsti skaidrības, kādēļ tā attīstās un kāds ir tas rašanās mehānisms, jo neskaidrību tomēr ir gana daudz. Jāatceras gan arī tas, par ko arī es esmu rakstījis, ka homoseksualitāti nevar apgūt, tā nevar būt iegūta uzvedība. Homoseksualitātei ir dziļāks aspekts, tā rodas ģenētikas līmenī, vismaz tieksme uz savu dzimumu, to nevar iemācīt, ko arī pierāda daudzi jaunieši, kuri par savas seksualitātes apzināšanos min 4-5 gadu vecumu, kad nekāda seksualitātes mācīšanās vispār nevar notikt, jo vienkārši bērna prāts tā nav iekārtots. Marija grāmatā, protams, katrs lasītājs pats izlasīs to, ko nu intelekts ļaus, taču jāsaka, ka viena no rindkopām bija šokējoša un šokējoša tīri aplamības ziņā, taču paskaidrošu. Nevienu par geju padarīt nevar un, ja kādu arī izdodas (sic!), tad tas cilvēks vienkārši ir bijis latenti homoseksuāls un ar tieksmi un interesi (eng. - curious) uz vīriešiem un viņu krāniņiem vai sajūtām, kuras sniedz vīrieša pieskārieni, glāsti un maigums. Taču, runājot par homoseksualitāti, arī Marija grāmatas ietvaros, nekur nav īsti spēcīgas atsauces uz zinātni, līdz ar to pieļauju, ka vienkārši autora paša "trauma" atspoguļojas tekstā, jo pasaulē un medicīnas zinātnē pastāv viedoklis, ka daba pati regulē pasaules pārapdzīvotības problēmu un citus fenomenus šādā veidā. (Raksts 1, Raksts 2, Raksts 3) 

Kā norādīts grāmatas priekšlapā, "A.I. (pieļauju, ka Agnese Irbe - D.K.) nerediģēja tekstu 68.-72. lpp. sirdsapziņas apsvērumu dēļ", man jāsaka, ka neviens izglītots un inteliģents cilvēks nevar un pat nedrīkst izvairīties no neērtiem tekstiem, tas viens. Otrkārt, es šīs lappuses izlasīju īpaši uzmanīgi, atvainojos, ka nesalīdzināju ar oriģinālu, taču jāsaka, ka tur neko tādu neatradu, kas izsauktu sirdspziņas viļņošanos, ja runājam Katoliskās Baznīcas terminiem. Viena no lietām gan šajās rindkopās ir tā, ka autors homoseksuāliem vīriešiem piedēvē teju dievu īpašības, kas noteikti neatbilst esamības būtībai. Vēlreiz atgādinu, ka homoseksualitātes pētniecībā valda uzskats "nature vs. nurture", resp., dabas noteiktu pret uzvedības jeb iemācītu izturēšanos. Un šīs sadaļas nobeigumā autors uzraksta visu geju kvintesenci, kas arī piešķir šo dievišķumu parastajiem mirstīgajiem un kas neatbilst absolūti nekādiem zinātnes rāmjiem, taču balstās geju pasaules aizspriedumos un stereotipos:

"Visām sievietēm piemīt kaut kas tāds, ko vēlas heteroseksuāli vīrieši. Viņu rīcība ir savdabīgs burvju spēks. Gejiem zināmā mērā ir pieejams šis noslēpums, un dažus cilvēkus tas piesaista. Daudzām sievietēm patīk apspriest ar gejiem ar vīriešiem saist;itas problēmas (arī seksuālas), arī daži heteroseksuāli vīrieši ir priecīgi par šādu daļēji bilingvālu draugu, kurš var pamācīt viņam otras puses valodu. Bet ir arī ne mazums tādu, kurus homoseksuāļi vienmēr mulsinās un mazliet biedēs, jo viņiem tie (it īpaši geji) vienmēr būs cilvēki, kuri zina pārāk daudz."

Ticiet man, grāmatas, kuras es patiešām lasu no sirds un arī cenšos maksimāli objektīvi aprakstīt, es arī kārtīgi lasu, tā, ka ar līmkarodziņiem ir ļoti daudz citēšanas un atsaukšanās vērtas vietas atzīmētas... To arī pierāda šīs grāmatas lašīšana un atzīmētās vietas, pirms mēs dodamies tālāk tās paskatā.

Foto: Didzis Daniels Kukainis

Esam nonākuši pie nodaļas par sievietēm. Kā autors min, "dzimumu jautājums ir kļuvis par vienu no karstajiem tematiem". Šeit es gribu piebilst, ka, protams, Amerikā varbūt arī tā tas ir, pagaidām Latvijā vēl tas nav redzams un nebūtu īsti arī pamatots, ka šis būtu "karstais jautājums", kurā nav iespējamas diskusijas. Šo jautājumu es noteikti neiztirzāšu, lasītājs pats ar savām acīm un izmantojot savas intelektuālās dotības sapratīs, cik un kā pasaulē kas ir karsts vai ne tik karsts jautājums. Protams, ja mēs šajā nodaļā raugāmies uz dzimumu diferencēšanas jautājumu, tad pagaidām neviens bioloģiju nav atcēlis, embrioloģija un anatomija arī apliecina, kas ir sieviete un kas - vīrietis. Protams, pastāv starpdzimumu esamība, bet, jāpiekrīt, ka ne tādā rakursā, kā to mēdz izmantot šie skaļie "patiesības" deklarētāji, kuriem acīmredzami pietrūkst kompetences dabas un medicīnas zinātnēs. Autors raksta, ka "fakti visu laiku ir mūsu acu priekšā, tikai mēs nedrīkstam tos ievērot un vēl mazāk par tiem runāt". Medicīna ir diezgan stabila un ļoti konservatīva vide un zinātne, ja tā pavisam godīgi, mācoties un studējot anatomiju, topošie ārsti ļoti labi apgūst dzimumu atšķirības un pat tik sīkas nianses kā dzimumorgānu inervāciju, kas atšķiras vīriešu dzimumam un sieviešu dzimumam. 

Neviens cilvēks, ne pēc ādas krāsas, ne orientācijas, ne dzimuma vai citām īpašībām vienlaicīgi nevar būt vairāku dzimumu persona, tāpat arī nevar būt vienlīdzīgs pret citiem un/vai salīdzinot ar citiem, bet tai pat laikā tomēr labāks. Šeit šajā dialektikā iezogas pretrunas, kuras var balstīties tikai iedomātā filozofijā, bet ne racionālā un zinātniskā saprātā. (Šeit atsaucos uz grāmatas 110. lpp. ievaddaļu). 

"Ja kāds brīnumains sociālā taisnīguma blenderis ļautu izspiest no šiem vīriešiem varas esenci, tādas sievietes kā šīs varētu to izdzert, tā ļaujot augt un attīstīties tai cilvēces daļai, kas šo varu pelnījusi vairāk." (112. lpp.)

Varu kāds/-a pelnījis vairāk, kāds dzimums vienlīdzīgs, bet tomēr labāks - vai mums šāda dialektika kaut ko neatgādina? Padomāsim par to, kad lasīsim šo darbu. Šīs modernās disciplīnas, kurai nav pat zinātņu statuss, bet kuru dēvē par "intersekcionālismu", pamatā ir tās politiskās ambīcijas. Par to vairāk varat izlasīt šīs grāmatas 121. lpp. Kad esam nonākuši līdz interlūdijai starp nodaļu par sievietēm un nodaļu par rasi, mēs izlasām ārkārtīgi atsvaidzinošu citātu, kas mūs aplej kā ar ledaina ūdens šalti:

"Tā vien šķiet, ka šodien mēs nerimtīgi skrienam un pastāvīgi riskējam izpelnīties skarbus pārmetumus un kaunināšanu gan par savu uzvedību, gan izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Katru dienu parādās jauns naida un morāla nosodījuma objekts. [..] Internets ir pavēris plašas iespējas jaunam vajāšanas veidam, kas, uzdodoties par sociālo aktīvismu, ir kļuvis par ļoti populāru tendenci. Dziņa meklēt "nepareizā domāšanā" apsūdzamus cilvēkus darbojas tāpēc, ka apsūdzētāji gūst no tā kādu labumu. Sociālie mediji veicina šo tendenci, jo tā piederas pie šo uzņēmumu biznesa modeļa, bet stihiskā skrējiena dalībnieki ļoti reti (ja vispār) mēģina noskaidrot, kāpēc viņi skrien un kāpēc tieši šajā virzienā."

Draugi un lasītāji, varbūt tiešām, dzīvojot Latvijā, nevienam šajā Daglasa Marija grāmatā paustās problēmas un to raisītā atmošanās neliekas aktuāla, taču mēs noteikti esam tuvu ļoti skarbam atmošanās vilnim, kuram mūs sasniedzot, atpakaļceļa vairs nebūs. No sirds iesaku šo grāmatu izlasīt, pat ja nepiekrītam kādai vai pat lielākajai daļai tajā pausto atziņu, grāmatas kopējais vēstījums ir tiešām atsvaidzinošs un lasītāja veselo saprātu apstiprinošs. Es šeit neiedziļināšos rasei un transseksuāļiem veltītajās nodaļās, bet arī tur man atrodas grāmatā ielīmētās līmlapiņas ar daudzu autora citātu atzīmēm, kurās ir vērts ieklausīties. Ja ne piekrītot, tad vienkārši veselā saprāta apstiprināšanas dēļ. Daži pēdējie citāti no grāmatas:

"[..] tomēr pēdējos gados ir radusies nemanāma, bet visai neveselīga tendence noraidīt doktora Martina Lutera Kinga sapni un apgalvot, ka raksturam nav nozīmes, nozīme ir ādas krāsai. Tās piekritēji ir pilnīgi pārliecināti, ka tieši tā ir mūsu būtiskākā iezīme." (159. lpp.)

Dažviet es lasīju un brīnījos - tiešām arī tādas lietas notiek? Kultūru apropriācija, visur tiek piesaukts rasu faktors, dažādas citas lietas - un tajā mirklī man tiešām vienkārši gribējās izsaukties: "Nopietni?!"

"Zem tā visa slēpjas tik eksplozīvs jautājums, ka tas pašsaprotami tiek turēts dziļi pazemē. Tas netiek uzdots, jo mēs jau esam izlēmuši, kādas NEdrīkst būt atbildes." (196. lpp.)

"Jūs tiekat uzskatīts par noteiktas minoritātes grupas locekli, kamēr vien atzīstat tās specifiskās "pārestības" sociāli politiskajā jomā un no tām izrietošās elektorālās platformas, kuras ir izstrādājuši citi cilvēki. Kolīdz jūs izejat ārpus šiem ietvariem, jūs vairs neesat jūs, bet cilvēks, kura uzskati neiekļaujas noteiktā priekšrakstu sistēmā." (199. lpp.)