Konrāds Pauls Līsmans «Izglītība kā provokācija»
Fona attēls: Photo by Karim Elmissiry on Unsplash
Domāju, ka nevienam vairs nav nekādu šaubu par to, ka es neesmu vairs ideālistisks jauneklis ar ārkārtīgi pozitīvu skatu uz dzīvi un nākotni. Dzīvojot šajos trauksmainajos laikos, kad Eiropas sirdī Ukrainā plosās Krievijas karaspēks, aizvien vairāk saprotu un mēģinu tvert zināšanas par daudziem procesiem, notikumiem, lietām un sakarībām. Ne tik daudz politiskā, bet vairāk vispārcilvēcīgā un sabiedrības domas kontekstā. Tādēļ man bija patiess prieks ieraudzīt grāmatnīcas virtuālajā plauktā šo vācu filozofa Konrāda Paula Līsmana grāmatu «Izglītība kā provokācija», kura, kā raksta pedagoģijas doktore Zanda Rubene, "provocē uz pārdomām". Tiklīdz es šo darbu atvēru, sāku lasīt, iedziļināties teksta domā un vēstījumā, es skaidri nojautu, ka šī grāmata ir par man ļoti būtisku tēmu - kā sevi un savu dzīvi veidot un formēt tā, lai nezaudētu izglītotību, inteliģenci, sirdsgudrību un aizvien to papildinātu un pilnveidotu.
Grāmatas tulkotājs, filozofs Raivis Bičevskis uz šīs grāmatas aizmugurējā vāka saka šādi: "Līsmana grāmata skaidri ieskicē mūsdienu izglītības [skumjo - piebilde mana, D.K.] situāciju un alternatīvas. Autoram izdodas savienot asprātīgu un plūstošu stilu ar sarežģītu izglītības koncepciju skaidrojumu un kritiku. "Izglītība kā provokācija" ir viena no grāmatām, kuras tematiskā bagātība un lietišķais skatījums šobrīd dod jaunu, kvalitatīvu grūdienu diskusijai par izglītību Latvijā."
Sākot iepazīt šo darbu, sapratu, ka šī ir grāmata man. Jo tā kā pēdējos gadus esmu iesaistīts augstākās izglītības procesā, man ir zināma šī problemātika, kuru autors aplūko savā darbā. Un ne vien tādēļ, bet arī tādēļ, ka vispār daudz lasu dažādus tekstus un darbus, man ir radies savs vērtējums, kurš diezgan daudz aspektos ir gluži līdzīgs kā prof. Līsmanam. Man jau no paša grāmatas ievada ir jāpiekrīt autoram, ka "izglītots cilvēks", kas agrāk bija teju sinonīms augstākajai sabiedrības kārtai, kā definitīvs nosaukums un raksturojošs lielums mūsdienu sabiedrībā ir teju izzudis. "Izglītots cilvēks" nav tas pats kas "baudījis universitāti". Tas ir viens no šī autora uzstādījumiem. Izglītotība nav sinonīms izglītībai. Esmu lasījis daudz darbu, arī līdzīgus šim, taču jāsaka godīgi, mūsdienās pazūd inteliģence kā kategorija. Atceros savus studiju laikus, un studēt turpinu joprojām, tiesa, neformāli, strādājot un darbojoties, taču mani medicīnas profesori allaž uzsvēra - viss, ko mācāties, ir, ja ne izmantošanai profesionāli, tad vismaz sirdsgudrībai jeb vispārējai personības inteliģencei. Arī daudzu nīstā latīņu valoda u.c. studiju priekšmeti. Bet tā kā man ļoti patika un joprojām patīk latīnu valoda, tad es it kā nevarētu sūdzēties par sirds inteliģenci. Un to es arī nedaru.
Bet, pārejot atpakaļ pie grāmatas un tās satura, jāpiekrīt autoram, ka daudz kas modernajā pasaules redzējumā un naratīvā par izglītību un kas skaitās izglītotts, ir būtiski mainījies. Lasu šo darbu un domāju - es laikam esmu piedzīvojis to izglītības periodu, kad tomēr zināšanām bija spēks un kaut kāda noteikšana, ne kā tagad - ja vien ir diploms, tu esi eksperts savā jomā. Nē, absolūti neesi eksperts! Tu esi pietuvojies patiesībai par specializāciju un nozari, bet galīgi tas nav eksperts, tu esi vienkārši iesācējs zinātnes jomā un nozarē, lai augtu tālāk. Citādāk pienāk laiks un vieta, kādam tiek pagrūts priekšā zem deguna diploms, taču praktiski paveicamas lietas nespēj izpildīt. Un tas notiek ļoti bieži. Sākot šķirstīt un lasīt šī darba pirmās lappuses, likās, ka jāķer pēc krāsainā marķiera, jo domas, kas ir vērtas, ir tik daudz, ka varētu lappusēm citēt. Tik vērtīgs šis darbs ir domājošajiem un analizējošajiem cilvēkiem. Ne vien akadēmijā iesaistītajiem, bet arī vecākiem, skolotājiem un darbaudzinātājiem.
Autors daudz pieskaras roku darba novērtēšanai un aprakstīšanai. Un nevar nepiekrist autora nostājai. Jo rokas, tas ir instruments, kuru, lai piedod man visi modernā laikmeta aizstāvji, nekas nevar aizvietot. Tāpat kā prātu un sirdi. Negribu ieslīgt filozofiski teoloģiskās detaļās par un ap rokām, sirdi un prātu, to saistību, tomēr, jāsaka, mūsdienās šīs robežas tiek mēģināts graut. Taču jāatceras, ka datora taustiņus spiež cilvēks, programmē cilvēks, operē operāciju zālē cilvēks, universitātē jaunos speciālistus māca cilvēks, darbus labo cilvēks. Lai panāktu maksimāli labāko rezultātu. Pagaidām mākslīgais intelekts nav "atkodis" konteksta un jēgas būtību. Ja būtu variants mākslīgajam intelektam izglītot perfektu jauno paaudzi, jaunos speciālistus, mēs kā pasniedzēji nesēdētu universitātē līdz pusvienpadsmitiem piektdienas vakarā, labojot kolokvijus un liekot vērtējumus. (Iespējams, par šo es dabūšu pa kaklu, bet tas tā notiek!)
Autors izsaka ārkārtīgi spēcīgus vārdus, kādēļ es sapratu, ka šī grāmata ir man:
«Vispārizglītojošās skolas absolvēšana, uz kompetencēm orientēti, laikmetīgi eksāmeni, atbilstoši Boloņas modelim (deklarācijai) pabeigtas bakalaura studijas - nekur nav pieminēts "izglītots cilvēks" kā izglītības mērķis vai vismaz dota norāde uz to. Cilvēkiem nav nedz jāizglītojas, nedz tie ir jāizglīto - šodien tiek prasīta tādu "kompetenču" iegūšana kā darbs komandā, gatavība komunikācijai, prieks strādāt inovatīvi un spēja pielāgoties tehnoloģiju attīstībai.»
Autors turpina:
«Izglītība ir nesaraujami saistīta ar savas nepietiekamības apziņu, ar nezināšanas zināšanu. Tieši šī pieticība padara to par uzdevumu un nostāju, kurā iespējama atvērtība citādajam un tā daudzveidīgajām izpausmes formām: bez maldīgām, pārspīlētām gaidām un vienlaikus arī bez morāla vai intelektuāla pārākuma, un bez pašapmierinātai elitārisma apziņai piemītošās augstpratības, kas laika gaitā kļuvusi par neizglītotības simbolu.»
Šīs grāmatas kontekstā ļoti labi atceros savus studiju laikus Vatikāna universitātē, kuru ir absolvējuši ne mazums pāvestu - Laterāna Pontifikālajā universitātē. Kas mani, ne-katoli, tur dzina, kāds varētu jautāt? Tā izcilā humanitārā izglītība, kuru es centos tur saņemt. Taču tur ir indoktrinācija, ne izglītība. Taču, atkal teikšu grāmatas autora vārdiem,
«protams, būtu lieki strīdēties, cik grāmatu jāizlasa, lai cilvēku varētu saukt par daudz lasījušu un erudītu, taču ir pilnīgi skaidrs, ka runa nav tikai par dažām grāmatām, turklāt ne jau par kuru katru, bet par noteiktiem tekstiem.»
Es zinu, ka šis ieraksts blogā varētu izsaukt ne vienu vien oponējošu viedokli, taču es atkal turpināšu ar autora sacīto:
«Taču literatūrai ir veidols. Tā parādās grāmatas izskatā. Lasīšana kā īpaša kultūras prakse nav iedomājama bez grāmatas. Šobrīd paātrināti veiktā skolu un universitāšu digitalizācija, kas visu labo sagaida no aparātiem, nevis no idejām, daudzējādā ziņā apgrūtina interesi par literatūru. Lai to atmodinātu, nav vajadzīgs ne digitāls procesors, ne kāda aplikācija, ne arī programmēšanas iemaņas. Satikšanos ar grāmatu nevar aizstāt ātrs interneta pārlūks. Erudīcija ir provokācija, jo, būdama daudzveidīgu lasīšanas pieredžu summa, kas atstāj nospiedumus cilvēka dzīvē, tā ir klajā pretrunā ar valdošo ideoloģiju, kas paredz ātru informācijas apriti. Interese par literatūru mostas, ja īstajā brīdī rokās tiek iespiesta īstā grāmata un tādējādi paveras iespēja kļūt par lasītāju.»
Beidzot, pēc pailga pārtraukuma piesēdos pie datora, lai visbeidzot šo aprakstu pabeigtu. Katru dienu esmu darbā medicīnas augstākajā izglītībā, es redzu attīstības vektorus un tendences, un tie ne par ko izcili spēcīgu nākotnē neliecina. Es labi apzinos, ko mūsu izglītošanai un izglītībai nodarīja COVID-19 pandēmija un attālinātās mācības - tās iegrieza neizdzēšanu robu un atstāja rētu mūsu izpratnē par patiesu un īstu mācīšanos. Vai mēs no tās atgūsimies vai nē, vai kļūsim tehnikas vergi un attālinātie procesi būs visa mūsu turpmākā ikdiena, to rādīs laiks. Bet no sevis piebilstot - ļoti ceru, ka tas tā nebūs. Jo attālinātās mācības vairāk kaitē inteliģences attīstībai nekā to ceļ un spodrina.
Šajā darbā, tiesa, jau tuvāk nobeigumam, kad aizšķirtas politikas jautājumiem un iztiržāšanai veltītās lappuses, ir kāda ļoti būtiska atsauce uz Kēnigsbergas filozofu Imanuēlu Kantu, kurš ļoti precīzi un ar absolūti nenovecojušu degsmi sacījis, ieklausīsimies:
«Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez citu vadības. Sapere aude! Esi drosmīgs lietot paša sapratni! - tāda, lūk, ir apgaismības devīze. [..] Slinkums un gļēvums ir tie cēloņi, kāpēc tik liela cilvēku daļa joprojām visu mūžu paliek nepilngadīga. [..] un tāpēc arī citiem tik viegli uzmesties par to aizbildņiem.»
Šī grāmata liek domāt un aizdomāties, tā liek analizēt un apcerēt mūsdienu sabiedrības izglītības un izglītotības prasības un nozīmi tās ikdienas dzīvē, tieši tādēļ pedagoģijas profesore Zanda Rubene savā grāmatas pēcvārdā saka: "Tā nav nedz ērta, nedz relaksējoša. Šī grāmata patiešām provocē, liek apcerēt sarežģīto situāciju, lai kaut ko saskatītu un apjēgtu un, iespējams, lai mainītu." Man personīgi lasot šo darbu un apcerot tajā paustās atziņas, nonākot pie Z. Rubenes pēcvārda, jāpiekrīt viņas novērotajam - "izglītības spēkos nav mainīt sabiedrību, taču tā var veicināt, lai mēs kritiski analizētu un izvērtētu tajā notiekošos procesus un prastu formulēt un skaļi paust argumentētus viedokļus par to."
Novēlējums ikvienam šīs un vispār jebkuru vērtīgu grāmatu lasītājam gan no manis, gan no grāmatas autora Konrāda Paula Līsmana: "Izglītots cilvēks māk lasīt grāmatas tā, ka tās viņu maina!" Tad lai tas arī tā ar mums ikvienu grāmatmīļotāju notiek!