«Viduspāreja» jeb Dzīves vidū dzīve var pa īstam sākties...

Attēlā: grāmatas vāka fragments

Lai gan šķiet, ka pašam gluži vēl nav tā dzīves lielā viduspāreja vēl pienākusi, tomēr par to ir svētīgi domāt un aizdomāties. Jura Rubeņa ieteiktās grāmatas es allaž esmu augsti vērtējis un tādēļ, tikko padzirdēju par šīs grāmatas iznākšanu, es to gatavojos iegādāties un nu esmu pie tās ticis. Tad nu, mīļie bloga lasītāji, šo grāmatu lēnām iepazīstot un tās dziļumdziļās atziņas pārdomājot, ar izzināto un saprasto dalīšos arī ar jums. Lai svētīga apskatā pausto domu tveršana un arīdzan grāmatas lasīšana, ja nolemsiet to iegādāties!

Lasot šo darbu, saskāros ar ļoti bagātu un dziļu domu piepildītu tekstu, kas mani ārkārtīgi aizkustināja un uzrunāja. Un te nu principā atcerējos, ko es neesmu ierakstījis drīzumā, iespējams, drukātu publikāciju ieraugošā rakstā par izmisumu, par kuru es rakstīju filozofijas žurnālam «Tvērums». Un tātad, šī doma, kuru uztvēru šajā darbā, ir ārkārtīgi uzrunājoša un motivējoša izprast savu dzīvi, lai sasniegtu savu patieso galamērķi. Ieklausieties autora sacītajā:

«Brīdī, kad jāizdara izvēle, lielie dvēseles piedzīvojumi kļūst tik skaidri kā nekad agrāk. Satverot stūri, mēs uzņemamies atbildību par ceļojumu, lai arī cik biedējošs, vientulīgs un netaisns tas šķistu. [..] Mēs nekad nedzīvojam atklātāk un godīgāk kā brīdī, kad atrodamies pūlī, bet vienlaikus apzināmies, ka patiesībā esam vieni, un atsaucamies aicinājumam iet dvēseles ceļu. [..] Mēs nekad droši nezināsim, cik brīva vai iepriekš noteikta ir mūsu dzīve, taču, gluži kā atgādinājuši eksistenciālisti, mums ir jāuzvedas tā, it kā mēs būtu brīvi. Šāda rīcība spēj atjaunot pašcieņu un mērķtiecību cilvēkā, kurš citādi turpinātu ciest upura lomā.»

Viduspāreja jeb mūsu pusmūžs nenoliedzami ir klātesamība un realitātes piedzīvojums ikviena cilvēka dzīvē, neviens no tā izvairīties nevar. Un kā jau rakstīju kādās pārdomās par izmisumu, ikkatrs pārmaiņu posms mūsu dzīvēs nāk ar satraukumu par to, kas tas ir, kā to pārdzīvot, ko no tā paņemt, ko atmest un kā dzīvot tālāk. Tādējādi ir ļoti svētīgi, ja mēs šīm sajūtām un izmaiņām pievēršamies un caur to sniegto izaicinājumu maināmies un garīgā stiprinājumā pieaugam. Tāds ir arī šīs grāmatas pienesums ikkatra cilvēka viduspārejas perioda izpratnē un pieņemšanā - lai šajā momentā cilvēks augtu un saprastu savu patieso tālāko dzīves mērķi un rīcību. Grāmatas autors savā priekšvārdā piemetina, sacīdams: «Viduspāreja ir iespēja pārskatīt un pārorientēt savu personību; tas ir pārejas rituāls starp jauna pieaugušā ieilgušo pusaudzību un neizbēgamo sastapšanos ar vecumu un nāvi. Tie, kas veic šo pāreju, apzināti piešķir dzīvei lielāku jēgu. Tie, kas to nedara, paliek ieslodzīti bērnībā, lai arī cik veiksmīga viņu dzīve šķistu vērotājam no malas.»

Šo grāmatu lasot, nāksies diezgan daudz domāt un apcerēt savu pagātni, tostarp bērnības pieredzi, kas varētu zināmu sāpi raisīt, tomēr jāsaka, ka grāmatā paustās atziņas ir tā vērtas, lai iedziļinātos un ieklausītos autora vēstījumā ikvienam. Man personīgi bija ļoti svētīgi izlasīt un apcerēt dažas ļoti spigtas atziņas, kas lika paraudzīties uz manas dzīves procesiem un norisēm ar pilnīgi jaunu skatu, par kuru līdz šim nebiju aizdomājies. Protams, lasītājam pašam jāvēlas un jāgrib iedziļināties sevis paša ego izprašanā un domāšanas, redzējuma maiņā, šī grāmata var kalpot par lielisku pavadoni trauksmainā situācijā, kad māc izmisums un nezini, kurp vedīs tālākais ceļš. 

Grāmata nav izcili bieza, vien ap 160 lappusēm, tomēr grāmata ir ļoti uzrunājoša ne vien paša vēstījuma ziņā, bet arī ar tajā ievietotajiem dažādiem piemēriem, situāciju aprakstiem un literāro tekstu un dzejas fragmentiem, kas no lasītāja prasa zināmu sagatavotību šīs grāmatas teksta pilnvērtīgā izpratnē. Tāpat šāi grāmatai uzteicams ir tās beigās ievietotais izmantoto avotu un ieteicamās literatūras saraksts un alfabētiskais saraksts, kuri sniedz plašākas iespējas šīs grāmatas lasītājiem. 

Kas tad patiesībā ir tā daudzminētā Viduspāreja, ap un par kuru vēstīts šajā darbā? Grāmatas autors ļoti precīzi to raksturo, ieklausīsimies: «Viduspārejai raksturīgās pārmaiņas notiek baismajā sadursmē starp iegūto personību un patiesā Es prasībām. Kaut ko tādu piedzīvodams, cilvēks krīt panikā un saka: «Es vairs nezinu, kas esmu.» Būtībā viņa agrāko Es sāk aizstāt jaunais Es. Pirmajam ir jāmirst. Nav nekāds brīnums, ka izceļas tik milzīga trauksme! Psiholoģiskajā plaknē cilvēks tiek mudināts nomērdēt savu veco patību, lai varētu piedzimt jaunā. Nāve un atdzimšana pašas par sevi nav beigas; tā ir pāreja. Ir nepieciešams piedzīvot Viduspāreju, lai pilnvērtīgāk attīstītu savu potenciālu un iegūtu brieduma dzīvesprieku un viedumu. Viduspāreja ir iekšējs aicinājums atstāt pagaidu dzīvi un patiešām kļūt par pieaugušo, atmest viltus Es un tapt patiesam.» Vai šie nav patieši aizkustinoši vārdi, kas mūs ikkatru var vest uz jauniem apvāršņiem?

«Viduspāreja sākas, kad cilvēks ir spiests atgriezties pie jautājuma par dzīves jēgu, kuru aplinkus skāris bērnībā, bet gadu gaitā aizmirsis. Viduspāreja sākas, kad vairs nav citas izejas kā vien risināt problēmas, kurām līdz šim vienkārši uzlikti ielāpi, kad atkal aktualizējas pārdomas par identitāti un vairs nav iespējams izvairīties no atbildības. Viduspāreja sākas, kad vaicājam: kas vēl es esmu bez savas pagātnes un izspēlētajām lomām?»

Grāmatā tiek daudz runāts par personības individuāciju, par kuru kādi no mums noteikti ir dzirdējuši Junga kontekstā. Un tas ir pilnīgi pamatoti un ļoti vērtīgi, ka autors uz to aicina, jo viņš pats ir Junga psihoanalīzes praktiķis un teorētiķis, līdz ar to, lasot šo grāmatu, jūs esat drošās rokās. Grāmatai ir ārkārtīgs potenciāls rosināt uz personīgām pārmaiņām, ja vien mēs tām atveramies, kaut gan šīs grāmatas kontekstā nevaram nemaz neatvērties, jo grāmata runā par «seismiskajiem grūdieniem» un «līdzigi tektonisko plākšņu pārbīdēm», tikai attiecībā uz mūsu dzīvē nepieciešamajām izmaiņām, kas ved pretī jaunai dzīvei un izaugsmei. 

«Tagad mēs esam aicināti izdzīvot šo dzīvi, cik vien pilnvērtīgi varam. Tuvodamies nāvei un nespēkam, mēs nedrīkstam minstināties, kaunēties un vaimanāt par pagātni. Ja esam nākuši pasaulē, lai īstenotu savu potenciālu, ir īstais brīdis to darīt.»

Par Viduspāreju jeb kā pārvarēt pusmūža krīzi, Integrālās izglītības institūta blogā vēstījis arī Institūta programmu direktors, teoloģijas doktors Juris Rubenis. Iesaku izlasīt!