Gaisma no tumsas: kā filma L'ombra di Caravaggio atklāj ģēnija Karavadžo dramatisko pasauli
Kadrs no filmas
Kā cilvēku, kuru jau daudzus gadus patiesi saista renesanses un agrīnā jaunā laika māksla, mani vienmēr īpaši uzrunā darbi, kas ļauj tuvāk iepazīt šo laikmetu ne tikai caur grāmatām vai muzeju zālēm, bet arī caur dzīvu, vizuālu stāstu. Tāpēc ar patiesu prieku nesen atklāju filmu L'ombra di Caravaggio, kas veltīta vienai no spilgtākajām un pretrunīgākajām personībām Eiropas mākslas vēsturē – Michelangelo Merisi da Caravaggio. Šo filmu skatījos ar lielu interesi un baudījumu, jo tā ne tikai piedāvā dramatisku ieskatu mākslinieka dzīvē, bet arī ļauj gandrīz fiziski sajust laikmetu, kurā radās viņa darbi. Tā ir pieredze, kas var aizraut gan mākslas vēstures interesentus, gan tos, kuri tikai sāk iepazīt vecmeistaru pasauli. Tieši tāpēc gribas iedrošināt arī citus sameklēt šo filmu, noskatīties to mierīgā vakarā un ļauties stāstam, kas var kļūt par lielisku sākumu dziļākai iepazīšanai ar Karavadžo gleznām, viņa neparasto talantu un dramatisko laikmetu, kurā dzima viena no ietekmīgākajām glezniecības revolūcijām Eiropas mākslā.
Grāmatu smarža, bibliosmija un dopamīns: neliels ceļojums lasītāja maņās
Ir kāds mirklis, ko daudzi lasītāji pazīst, bet reti par to runā skaļi. Tu paņem rokās jaunu grāmatu, vēl pirms esi izlasījis pirmo teikumu, atver to un uz mirkli apstājies. Lapas viegli iečaukstas, un tu ieelpo. Tas ir tik īss brīdis, ka dažkārt pats nepamani, ka to dari, tomēr tas notiek gandrīz katru reizi. Man tas ir kļuvis par automātisku kustību – tikpat dabisku kā ielikt grāmatzīmi vai uzvārīt krūzi tējas. Varētu pat teikt, ka manā dzīvē lasīšana sākas nevis ar tekstu, bet ar smaržu.
Slepenā vara, intrigas un Makjavelli mācības: ceļojums Bordžu pasaulē
Fona attēls: seriāls The Borgias; grāmatas vāka attēls: Libristo.eu. Kolāža: Didzis Daniels Kukainis
Jau kopš brīža, kad pirmo reizi iegrimu Renesanses Itālijas vēsturē, mani fascinēja Bordžu dzimta. Viņu stāsts šķiet kā ideāls tilts starp vēstures faktiem un mītiem, starp varu un ambīcijām, starp cilvēku motivāciju un politisko stratēģiju. Esmu aizvien bijis ieintriģēts ar šo laikmetu – ar pilsētvalstu politiku un intrigām, baznīcas ietekmi un aristokrātisko alianšu spēli –, un Bordžu ģimene man vienmēr šķitusi kā koncentrēta visa šī laikmeta enerģija. Viņi ir gan simbols, gan īstenība – dzimta, kuras vārds vien atgādina par spēju pacelties un izgaišanu vēstures gaitā, par drosmi un taktiku, un par to, cik bīstama var būt vara, ja to izmanto neprasmīgi. Kā grāmatas autors Chamberlin raksta: “The Borgias were more than legend; they were a prism through which the ambitions and intrigues of an age were refracted.”
Augustīns un viņa «Confessiones» - tagad grāmata atkal pieejama latviski...
Attēls: Photo by Xuan Ma on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis
Cik bieži mēs patiesi apstājamies un pajautājam sev: kas es esmu un kāpēc rīkojos tā, kā rīkojos? Tieši šo jautājumu meklējumu ceļu apraksta Svētā Augustīna Confessiones – stāsts par ceļojumu no personīgā haosa uz iekšējo mieru. 4. gadsimta Romas impērijā dzīve bija pilna izaicinājumu un pretrunu, un Augustīns, piedzīvojot gan grēku, gan meklējumu smagumu, atklāj sev un lasītājiem ceļu uz ticību un pašizziņu. Viņa pieredze joprojām rezonē mūsdienu cilvēka dzīvē: ikdienas rutīna un digitālais haoss bieži nosedz mūsu iekšējo pasauli, bet Augustīna pārdomas par grēku, atziņu un transformāciju atgādina, cik aktuāla joprojām ir drosme iepazīt sevi patiesībā.
Tomass E. Vudss Jaunākais, Ph.D. «Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju»
Fona attēls: Photo by Mateus Campos Felipe on Unsplash; kolāža: Didzis D. Kukainis
Tikko esmu saņēmis Tomasa E. Vudsa Jaunākā grāmatu "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju", kuru latviski izdevis "Mieram tuvu" apgāds — grāmatu, kas jau ar savu nosaukumu izaicina mūsdienās bieži atkārtotu pieņēmumu: ka Rietumu civilizācija ir veidojusies, Baznīcai stāvot tai drīzāk ceļā nekā līdzās. Pirms ķeros pie lasīšanas, šķiet būtiski noformulēt sākotnējo jautājumu, nevis spriedumu: vai un kā Katoļu baznīca ir bijusi strukturējošs spēks Eiropas intelektuālajā, juridiskajā un kultūras attīstībā?
Šo darbu iecerēts lasīt paralēli citam, šķietami ļoti atšķirīgam stāstam — Irēnes Valjeho grāmatai "Papiruss", kas Rietumu civilizācijas pamatus meklē tekstā, grāmatā un ideju fiziskajā pārvietošanā cauri gadsimtiem. Ja "Papirusa" centrā ir rakstītā vārda trauslā, bet noturīgā kontinuitāte, tad Vudss jau nosaukuma līmenī piedāvā institucionālu skatījumu: Baznīca kā struktūra, kas šo kontinuitāti ne tikai saglabā, bet arī organizē, sistematizē un normatīvi ietekmē.
Šis salīdzinājums šķiet auglīgs tieši tāpēc, ka abi darbi runā par vienu un to pašu civilizāciju, bet atšķirīgās tonalitātēs, atļaušos sacīt šādi. "Papiruss" ļauj ieraudzīt kultūru kā nejaušību, aizrautību un cilvēku individuālu pūļu virkni; "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju" sola parādīt, kā šīs pūles tika institucionalizētas un pārvērstas ilgtspējīgā civilizācijas formā. Lasīšana būs mēģinājums saprast, vai šie skatījumi ir konkurējoši — vai tomēr savstarpēji papildinoši.
Kissinger, Mundie & Schmidt «GENESIS» jeb Par MI, cerību un cilvēces garu...
Attēls: grāmatas vāka fragments
Grāmata “Genesis” ir triju autoru – Henrija Kisindžera, Kreiga Mundija (Craig Mundie) un Ērika Šmita – kopdarbs, kas ne tik daudz skaidro mākslīgā intelekta tehnoloģisko būtību, cik mēģina izskaidrot jauna laikmeta psiholoģiju. Tā ir apzināti radīta kā intelektuāls trīskāršs skatījums uz pasauli, kas jau atrodas sliekšņa abās pusēs: vienā – cilvēka radītā vēsture, otrā – sistēmu ģenerētā nākotne.
Mustafa Suleyman «The Coming Wave» jeb Par AI (MI), varu un mūsu nākotni...
Sekojot līdzi un klausoties Somijas prezidenta sarunu ar Latvijas prezidentu Rīgas Stradiņa universitātē organizētajā diskusijā par mākslīgo intelektu un cilvēces nākotnes izaicinājumiem, Somijas prezidents sarunas iesākumā minēja, ka pats nesen ir izlasījis šīs abas jaunākās grāmatas par mākslīgo intelektu - "The Coming Wave" un "Genesis", tādēļ arī es nolēmu tās iegādāties, izlasīt un ar izlasīto un saprasto padalīties ar jums, mana bloga lasītāji. Vispirms ķēros klāt Mustafa Suleimana grāmatai un drīzumā būs arī apraksts par otru grāmatu jeb "Genesis", kuru sarakstījis pazīstamais valstsvīrs Kisindžers kopā ar vēl diviem tehnoloģiju guru. Lai noder!
Jay Parini «Jesus: The Human Face of God»
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: unsplash.com
Ir grāmatas, kas iekrīt rokās nejauši, taču paliek atmiņā ilgi pēc tam, kad aizvērta pēdējā lappuse. Jay Parini “Jesus: The Human Face of God” ir tieši šāds darbs. Tas nav smagnējs teoloģisks traktāts un nav arī svētdienas skolas mācību grāmata. Tā ir intelektuāla, dziļi cilvēciska un reizē literāra meditācija par vienu no visietekmīgākajām personībām cilvēces vēsturē. Parini, kurš pats sevi dēvē par “neticīgo, kuru nepamet ilgas pēc ticības”, piedāvā skatījumu, kas pārsniedz baznīcas mūrus un sasniedz plašāku — universālu — cilvēku loku. Jau pirmajās lappusēs Parini atgādina, ka Jēzus tēls nekad nav bijis viennozīmīgs. “Every generation paints its own face of Jesus,” viņš raksta, atgādinot, ka Jēzus nav tikai vēsturisks tēls, bet arī spogulis, kurā katrs laikmets redz pats sevi. Tieši šī elastība — spēja vienlaikus būt cilvēkam, simbolam un leģendai — padara viņu par mūžīgi aktuālu tēlu. Parini rakstības stils ir saistošs un metaforu piesātināts, brīžiem pat poētisks. Lasītājs jūtas kā sarunā ar domubiedru, kurš rūpīgi šķetina vēstures pavedienus, lai atsegts Jēzus cilvēciskās aprises. Autors ar dzejnieka intuīciju meklē brīdi, kad mīts un realitāte savstarpēji savijas, un aicina mūs ieraudzīt Jēzu kā dzīvu cilvēku: “a man whose compassion was as real as his breath.”
Sachiko Kusukawa «Andreas Vesalius. Anatomy and the World of Books»
Fons: University of Glasgow Library; grāmatas vāks: Reaktion Books; kolāža: Didzis Daniels Kukainis
Kā jau varbūt tas kādam ir zināms, esmu liels jo liels Renesanses laikmeta dzīves fans un interesējos par un ap šī laikmeta personībām. Viens no maniem lielākajiem atklājumiem bija izdevniecība "Reaktion Books", kas izdod grāmatas, kādas nekur citur nav pieejamas, tostarp, par viduslaiku vēsturi un personībām, kā arī sēriju par Renesanses laikmeta māksliniekiem un dižajām personībām. Šobrīd manā plauktā atrodas apmēram puse no šīs sērijas, taču palēnām gan jau savākšu visu sēriju, ja vien tas būs iespējams. Tās ir grāmatas, kas ir patiesi vērtīgas, ja interesē attiecīgais laikmets un Eiropas zinātnes un mākslas priekšvēstneši. Un viena no tādām personībām, par kuru ir sarakstīta uzteicama biogrāfija, ir Andreass Vezālijs, kuru zinošāki lasītāji noteikti saista ar cilvēka anatomijas zinātniskajiem pirmssākumiem Eiropā. Tad nu par šo dižo vīru arī es nedaudz aprakstīšu šīs grāmatas kontekstā. Lai noder!
Ieskats A. Meņa grāmatas "Maģisms un viendievība" pielikumos...
Fona attēls: Photo by
Miraxh Tereziu on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels
Kukainis
Kā jau nesen rakstīju par šo grāmatu pirmos ieskata vārdus, šī noteikti nav tā grāmata, ko izlasīt, kā sacīt, vienā vakarā vai pat divos, šī grāmata prasa domāt, analizēt, aizdomāties un apcerēt. Ne vien pasaules un senatnes kultūras un vēstures notikumus, lai saprastu reliģiju attīstības vektorus, bet arī veidot savu pasauluzskatu par to, KĀ un KĀDAM Dievam vai dieviem mēs ticam un kuru pielūdzam. Tādēļ arī es šo darbu lasu un pārdomāju lēnām un pamatīgi, pagaidām atstādams malā tekstu, bet pieķeroties šīs grāmatas pielikumu sadaļai. Tajā vairāk nekā 120 lappusēs mēs kā lasītāji un domātāji varam gūt padziļinātu un arī kritisku ieskatu gan Bībeles zinātnē, gan Dieva iedvesmotības problemātikā, tāpat mēs gūstam ieskatu un analīzi par Bībeles tekstu autorību un rašanos, kā arī vēsturisko personu Ābrahāma, Mozus un citu reālo vēsturiskumu un daudziem citiem jautājumiem. Šajā ierakstā es nedaudz padalīšos ar jums, mani lasītāji, kādas man pārdomas radās, lasot un apcerot šos pielikumus. Lai noder!
Irene Valjeho «Papiruss» jeb Grāmata par grāmatu aizsākumiem... (2. daļa)
Foto: Žurnāls Ir
Beidzot esmu pabeidzis lasīt lielisko Irenes Valjeho darbu "Papiruss". Jāsaka īsi - lieliska grāmata ikvienam, kuram interesē grāmatu attīstības vēsture no senākajiem laikiem līdz pat iespiedpreses izgudrošanas brīdim, kad sākām iepazīt grāmatas līdzīgas tām, kādas pazīstam mūsdienās. Es jau rakstīju pirmo daļu šīm pārdomām, kad biju izlasījis apmēram pusi no grāmatas, tagad šeit iepazīsimies ar otru daļu grāmatas. Lai noder un iedvesmo iepazīt šo lielisko darbu!
Pirmais ieskats Aleksandra Meņa grāmatā «Maģisms un viendievība»
Fona attēls: Photo by Miraxh Tereziu on Unsplash; kolāža: Didzis Daniels Kukainis
Aleksandra Meņa darbs "Maģisms un viendievība" ir formātā neliela, taču ļoti ietilpīga grāmata, tajā ir nedaudz vairāk par 600 lappušu. Tēvs Aleksandrs par šo darbu raksta šādi: "Šajā grāmatā izsekosim tam, kā viendievības strautiņš lauza ceļu cauri pagānisma un maģijas šķēršļiem, iepazīsimies ar klasisko Austrumu, Indijas un Grieķijas gara vēsturi. Tomēr centrā būs izraēliešu reliģija, un tā nav nejaušība. Vecās Derības atklāsme ir unikāla, pat ja to aplūko tikai kā vienu no senajām reliģijām. Tikai tajā skan vienīgā, pārpasaulīgā un vienlaikus visaptverošā un personiskā Dieva balss." No manas puses jāpiebilst, ka šī grāmata interesēs visus tos, kuri ar gana kritisku pieeju vēlas saprast kristīgās ticības izcelsmi, gan arī tos, kuriem interesē pasaules attīstības vēsture un senvēsture, no kuras lielā mērā esam izcēlušies arī mēs, mūsdienu cilvēki, kuri bieži vien atkal lūkojas vēsturē un interesējas par senajām garīgajām praksēm, dabas maģiju un citiem līdzīgiem fenomeniem.
Irene Valjeho «Papiruss» jeb Grāmata par grāmatu aizsākumiem... (1. daļa)
Foto: Žurnāls Ir
"Mēs esam vienīgie dzīvnieki, kas sacer stāstus, aizbaida tumsu ar pasakām un, pateicoties spējai stāstīt, iemācās sadzīvot ar haosu; esam vienīgie, kas uzpūš pavarda ogles ar savu vārdu dvesmu, vienīgie, kas mēro tālus ceļus, lai savus stāstus aizgādātu svešiniekiem. Un, kad mūsu stāsti kļūst kopīgi, mēs pārstājam būt sveši." Šis citāts ir vārdi no Irenes Valjeho grāmatas "Papiruss" epiloga teju pašās grāmatas beigās, kurus uzšķīru, lai palūkotos, kas tad tur pēdējās lappusēs atrodas... Šīs pārdomas, kuras rakstu šeit un tagad, un kuras jūs lasāt, ir tikai pirmā daļa, jo neesmu vēl visu grāmatu izlasījis. Esmu ticis vien apmēram pusē. Grāmata ir tik ļoti pilna ar vēsturi, ar antīko pasauli, ar vēstures elpu un atsaucēm, ka to nevar lasīt kā vieglu romānu, tā ir teju vēstures grāmata, kuru lasu vienlaicīgi iedziļinādamies antīkajā filozofiskajā domā un autoros, un arīdzan - kā vispār grāmatas nonākušas līdz mūsdienām. Taču par visu pēc kārtas.
Dieva mežonīgā puse - kā to izskaidrot? Teoloģiski - garīgas pārdomas...
Foto: Photo by Marc Szeglat on Unsplash
Nesen savā Whatsapp sarakstē saņēmu kādu pavisam interesantu ierosinājumu un jautājumu reizē - pamēģināt sniegt atbildi uz jautājumu par Dieva (Radītāja) mežonīgo pusi. Protams, jautātāja arī atsaucās uz Jauno Derību, kuru mēs visi zinām kā tuvākmīlestības, cieņas, pieņemšanas, piedošanas utt. augstāko padomdevēju, vai ne? Jo ja jau Jēzus tā darīja, tad mums, kristiešiem un visiem labas gribas cilvēkiem būtu vēlams rīkoties tāpat, jo, galu galā, atrodamies Rietumu kristīgo pamatu kultūrtelpā... Bet mēs ikdienā redzam, ka dabā un cilvēces savstarpējo attiecību mijiedarbē tomēr viss nenotiek tā, kā Jēzus mums ir mācījis, vai ne? Ir kari, ir dabas katastrofas, ir neiecietība, ir naids, ir savstarpēja nogalināšana, dabas iznīcināšana un piesārņošana utt. Un viens no jautājumiem, kas rodas šīs pasaules norišu vērotājiem, ir pavisam loģisks: "Lai gan līdz ar Jēzu Kristu un Viņa nāvi, un augšāmcelšanos Dievs ir kļuvis labs un žēlsirdīgs, bet nekur jau Dieva mežonīgā daba nav pazudusi?" Protams, šeit mēs riskējam staigāt pa ļoti šauru asmeni, jo visu laiku mums pakausī elpos mūsu kā cilvēku antropomorfizācijas domas par Dievu un Viņa visvarenību. Ērtāk, protams, ir Dievu saprast caur mūsu domāšanas prizmu un savveida antropomorfizāciju, bet.. mēs to nevaram atļauties un tas nav labais tonis akadēmiskā un teoloģiskā diskusijā.
Vēl kāds dzīves posms noslēgts - iegūts profesionālā bakalaura grāds!
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis, diploms: Latvijas Universitāte
2025. gada 18. jūnijs - diena, kad es pamodos laikam ap kādiem pusčetriem četriem rīta agrumā un vairs nevarēju aizmigt... Es, protams, paņēmu no lasāmo grāmatu plaukta kādu grāmatu un, pāris stundas palasījis, cēlos tā pa īstam, gāju dušā, gatavojos, jo.. kā nekā - mana dzīves lielā diena, pirmais oficiālais universitātes diploms! Ir pagājis garš dzīves posms kopš koledžas laikiem, kad apguvu neatliekamās palīdzības ārsta palīga specialitāti, beidzot tas vainagojies ar kārtīgu augstākās izglītības diplomu. Par to es varu pateikties ļoti daudziem cilvēkiem, pasniedzējiem, kolēģiem, draugiem un arī maniem studentiem - paldies visiem, kas bija ar mani šajā ceļā.
Patrīcija Spadaro «Cienot sevi. Māksla dot un saņemt»
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; Photo by Julie Blake Edison on Unsplash
Ir pagājis kāds ilgāks posms, kopš neesmu neko nopietnāku par grāmatām šajā blogā rakstījis. Jā, tā nu tas ir, pēdējais pusgads universitātē un bakalaura darba rakstīšana paņēma lielāko manu dzīves laiku, tāpat arī prakses slimnīcā. Tagad, kad esmu teju pabeidzis savas bakalaura studijas (atlikusi vien aizstāvēšanās un valsts eksāmens), varu pieķerties arī kādai grāmatai. Es jau saprotu, citi lasa grāmatas gluži kā maizi ēstu, paralēli visām citām lietām un nodarbēm, taču ar mani ir citādāk - es esmu iemācījies fokusēties uz vienu dzīves lietu vienā laika posmā, lai neizšķiestu enerģiju un nevarētu nopietnākus dzīves projektus pabeigt laikā. Tā nu tas ir arī ar grāmatām. Tādēļ pēc ilgāka pārtraukuma esmu pieķēries kādai nelielai, bet ārkārtīgi nozīmīgai grāmatai - Patrīcijas Spadaro sarakstītajai "Cienot sevi" par mākslu dot un saņemt. Lai noder arī jums šie mani iespaidi par šo darbu!
Atceroties Rafaēla dzimšanu... Renesanses meistara mantojums
Rafaēls, "Atēnu skola"
Rafaēla dzimšanas diena, 1483. gada 6. aprīlis, ir nozīmīgs datums mākslas vēsturē, kas simbolizē jauna renesanses laikmeta sākumu. Šo dienu mēs pieminam ne tikai kā izcilā mākslinieka dzimšanas dienu, bet arī kā atgādinājumu par renesanses vērtībām – intelektuālo atdzimšanu, māksliniecisko meistarību un humāno redzējumu, kas mainīja Eiropas kultūras ainavu.
Vērtības un tikumi pret divdesmit pirmo jeb baudas gadsimtu...
Photo by Markus Spiske on Unsplash
21. gadsimtā mēs dzīvojam laikmetā, kur bauda ir kļuvusi par kultūras un dzīves mērķi. Mūsdienu sabiedrībā bauda tiek pasniegta kā galvenais dzīves mērķis, ko ir iespējams iegūt un baudīt, izmantojot patērējošu dzīvesveidu. No patēriņa sabiedrības līdz digitālajām baudām, mēs redzam, ka bauda bieži tiek uzskatīta par galveno dzīves motivāciju, kas virza cilvēkus uz bezgalīgu vēlmi iegūt vairāk, baudīt vairāk un piedzīvot vairāk. Taču rodas būtisks jautājums: Vai bauda var būt mūžīga vērtība, ja tā kļūst par tik viegli pieejamu un tirdzniecisku preču daļu? Vai šī bauda, kas tiek nodrošināta caur izklaidi, tehnoloģijām un patēriņu, ir patiesa bauda, kas bagātina mūsu dzīvi, vai tā ir tukša un virspusēja?
Šajā rakstā mēs meklēsim atbildes uz šiem jautājumiem, aplūkojot baudas un ētikas attiecības no filozofiskā skatpunkta. Mēs pievērsīsimies senajiem autoriem un renesanses domātājiem, kuru idejas par baudu, tikumiem, dzīves mērķiem un ētiku palīdzēs izprast mūsdienu sabiedrības izaicinājumus un meklēt līdzsvaru starp baudu un ētiku.
Kad patiesa inteliģence apvienojas ar debešķīgu skaistumu | Par Rundāles pili, Imantu Lancmani, viņa daiļradi un pils dārza rozēm...
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; grāmatu vāku attēli: publicitātes foto
Šajā ierakstā ar jums dalīšos iespaidos par divām lieliskām grāmatām, kas saistītas ar Rundāles pili. Rundāles pils kā valstisks lepnums ir bijusi mana favorīte kopš es sevi vien atceros. Tad nu laikā, kad iznākušas divas lieliskas grāmatas, nevarēju tās neiegādāties savai bibliotēkai. Tātad, ar jums iespaidos dalīšos par Inetas Meimanes apkopoto sarunu krājumu ar Imantu Lancmani "Providences liecinieks" un Ievas Rupenheites apkopoto rožu kolekcijas grāmatu, veltītu Deivida Ostina selekcionētajām rozēm, kas atrodamas pils dārzā "Angļu rozes vārds". Lai iepriecina arī jūsu sirdi un prātu šie divi lieliskie grāmatu meistardarbi!
Kā izbaudīt un novērtēt mūsu dzīvei atvēlēto laiku...
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; Photo by Alexandar Todov on Unsplash
Kā jau noprotat, mani aizrauj visas grāmatas, kur uz vāka vēstīts, ka tā ir saistīta ar laiku, dzīvi, mirstīgumu... Protams, šeit es nedaudz ar ironiju, taču, jā, nenoliedzami - Olivera Bērkmena grāmata "4000 nedēļu. Laika pārvaldība mirstīgajiem" manā redzeslokā bija jau pasen, tikai vienmēr tā sagadījās, ka citām grāmatām bija priekšroka. Tad nu nesen iegādājos šo grāmatu un pavisam svaigi izlasīju. Nenāca miegs, kā jau tas mēdz ar mani gadīties, pieķēros plkst. 2 naktī un 6 pret rīta gaismu pabeidzu. Bija jāceļas un jāgatavojas uz darbu, nevarēju aprakstu uzrakstīt uzreiz, kā saka, "uz karstām oglēm", taču rakstu tiklīdz varu un nododu jūsu vērtējumam savas pārdomas par šīs grāmatas saturu.