Tomass Kītings «Tuvība ar Dievu»

Kolāža: Didzis Kukainis

Es zinu, ka daudziem nepatikšu, bet ir viena ļoti, ļoti būtiska garīga diference - diference starp jebkuru citu garīgumu un Jēzus garīgumu. Un šī būtiskā diference slēpjas vecumvecā faktā - neviens no jebkādiem citiem garīgajiem skolotājiem nav nomiris visas cilvēces vārdā un tā ir tā būtiskā atšķirība starp Jēzus sekotājiem un visu pārējo garīguma tradīciju sekotājiem. Jā, šeit es apzinos to, ko esmu kādreiz sacījis, ka visi ceļi ved pie Dieva, tā arī ir, bet iesākumā tas ir plurālisms, un, pie atziņas nonākot, tas jau ir kļuvis par "jēzismu" (šeit apzināti lietoju šo jaunvārdu, kas apzīmē patiesu sekošanu TIEŠI Jēzus pēdās, nevis tradicionālās institucionalizētās kristietības valgos!) Saprotiet, draugi, mani pareizi un sev atbildiet uz jautājumu: "Kāds bija īstais Jēzus?" Kāds viņš bija? Padomājiet un SEV atbildiet! Tas ir ļoti svarīgi, jo NEVIENĀ citā reliģijā un garīgajā pārliecībā nesastapsiet ko līdzīgu KRISTUS upurim par VISU cilvēci! VISU! Atšķirību redzat? Es, Jēzus, tas kurš Kristus, nomiru, lai glābtu VISUS, visu cilvēku dzimumu! Kādēļ es rakstu šādu ievadu? Tādēļ, ka lielākajai daļai nav patiesas nojausmas, ar ko ĪPAŠS ir kristīgais, kontemplatīvais garīgums un kāds ir tieši tā sniegtais ieguvums cilvēka personiskajā dzīvē. Bet tieši par to ir šī grāmata - Tomasa Kītinga "Tuvība ar Dievu"! 

Ja baidāmies no Dieva vai uzskatām viņu par dusmīgu tēvu, aizdomu pilnu policistu vai bargu tiesnesi, būs grūti saskatīt, ka šis ceļš ir aizraujošs, un par to ieinteresēties. 

Tomass Kītings raksta, ka "koncentrētības lūgšanu, "kuras vienkāršo lūgšanu formu, kura sastāvēja no viena vienīga vārda, piemēram, "Dievs" vai "mīlestība", un pauda "kailu nodomu, kas vērsts uz Dievu", kā metodi, kura balstās uz "Neziņas mākoni" bija, iespējams, aizguvuši no Tomasa Mērtona darbiem, kuros viņš to lietoja"". Šeit parādās labākais, kas varētu būt - Mērtons! Mērtons un Kītings, un arī jaunāki autori un rakstnieki ikvienu patiesa garīguma meklētāju aizved pie Dieva, neskatoties uz ikviena dogmatiskajām un teoloģiskajām domāšanas atšķirībām. Grāmatas priekšvārdā un ievadā, 22 lappusēs, Tomass Kītings, varētu sacīt, detalizēti apraksta kontemplatīvās lūgšanas attīstības un izaugsmes ceļu, kurš sākās  "Vatikāna II koncila izraisītās garīgās atmodas viļņa ietekmē". Un tā šī kontemplatīvās jeb centrētības lūgšanas prakse nu ir izplatījusies pa visu pasauli, dažādās kopienās un Baznīcās, starp Kristum ticīgajiem un arī daudzu citu pārliecību labas gribas cilvēkiem. Autora alkas un vēlme veicināt šo kontemplatīvo praksi mudināja tas, ka šīs prakses mūsdienu pirmsākumos "bija skaidrs, ka Baznīca neatspoguļo garīgumu - katrā ziņā ne tā, lai parasts cilvēks varētu to uztvert." Un bieži vien tā tas ir arī šajās dienās, tieši tādēļ par lielu svētību sabiedrībai nāk tas, ka tai tiek dāvāta iespēja savā dzimtajā valodā iepazīt garīgumu no tādiem autoriem, kuri pie mums ir mazpazīstamāki, taču kuru nestā vēsts ļaudīm ir ārkārtīgi noderīga un būtiska viņu garīgajai iekšējās pasaules labklājībai.

Kristīgā garīgā ceļa pamatā ir arvien dziļāka uzticēšanās Dievam. Tieši uzticēšanās ļauj izdarīt pirmo lēcienu tumsā, lai sastaptu Dievu mūsu esības dziļumos. Tieši uzticēšanās virza mūsu būtības, sāpju, ievainojumu un neapzināto motīvu intīmo pārveides procesu un mūsu pārtapšanu par tādiem cilvēkiem, kādus Dievs mūs iecerējis.

Šis darbs jālasa lēnām un ar iedziļināšanos, jo tā struktūra ir radīta tā, lai no sevis ārējā tēla mēs aiziet pie sava iekšējā "Es", savas patiesās būtības un tādējādi nonāktu pie apziņas par centrētības jeb kontemplatīvās lūgšanas mistisko dimensiju, kurā atklājas dievišķais. Neapzinoties sevi no ārienes, vēloties uzreiz ielēkt lūgšanā un cerēt saņemt visas atbildes un sastapt dievišķo uzreiz, tas izraisīs vilšanos, taču tāds nav neviena nolūks. Viss ir gluži pretēji - ja šī darba vēstījumu izlasīsim un "apsmadzeņosim" ar atvērtu prātu, rezultāti neizpaliks - pazaudēsim savu veco "es", lai iegūtu savu patieso "Es" - kontemplatīvo būtību, kurā notiek saskaršanās ar dievišķo, jo tādi un tam mēs esam Dieva plānā iecerēti kopš radīšanas pirmsākumiem.

Evaņģēlijs māca pretējo - Dievs ir tas, kurš ierosina visus labos darbus caur mūsos mītošā Svētā Gara iedvesmu, ja vien uzmanīgi klausāmies un atbildam viņa ierosmēm. [..] Evaņģēlijs ir dzīve, kas jādzīvo, nevis tikai noteikumu kopums, kas jāievēro. [..] Svēto Rakstu garīguma modelī mūsos mājojošais gars ir dinamisks visu labo darbu iedvesmas avots, un mēs vienkārši atsaucamies viņa aicinājumam. Rakstos atklātais garīguma modelis uzsver, ka vienotība ar Dievu un kalpošana tuvākajam ir kas tāds, kam jānotiek šeit un tagad.

Lai nokļūtu "centrā", ir ļoti būtiski atbrīvoties jeb, precīzāk ar autora vārdiem izsakoties, "Dievam ir jāpieliek neticami daudz pūļu, lai atbrīvotu cilvēku no pie kājas pieķēdētās svaru bumbas", t.i., no neveselīgajiem cilvēku priekšstatiem par Dievu. Un tā ir ļoti būtiska autora vēsts, kuru viņš samērā plaši iztirzā šajā grāmatā. Šādā kontekstā mums jāspēj domāt par patiesām, pat bērnišķīgas draudzības un uzticēšanās pilnām attiecībām ar Dievu un te nu mums nāk palīgā svētais Jānis no Krusta, sacīdams, ka Dieva primārā valoda ir klusums un tieši caur šo klusumu, kas ir pamatā arī centrētības lūgšanas praksei, tas ir veids, "kā vingrināt uztveres mehānismu, lai mēs spētu uzņemt Dieva vārdu, kas mūsu garam un dziļākajai būtībai atklājas arvien lielākā vienkāršībā".

Dievs liek cilvēkiem un notikumiem ienākt mūsu dzīvēs un tad atkal paņem tos nost, lai parādītu kaut ko citu, kas mums sevī jāierauga. Mums tikai jāpiekrīt Dieva klātbūtnei. Dievišķā enerģija plūst mūsos un caur mums. Tā ir pieejama divdesmit četras stundas diennaktī savā vistīrākajā veidā un spēkā.

Iepazīstot šo darbu, īpaši iedziļinoties sadaļā par kontemplatīvās lūgšanas praktizētāju garīgo vadību, saņēmu ilgi meklētu atbildi uz jautājumu par to, vai par lūgšanu tiek uzskatīta arī tas, ka kāds nelūdzas, bet to ļoti vēlas darīt, tātad - viņā ir šī vēlme lūgties. Tomass Kītings sniedz ļoti sirdsgudru atbildi, lai nomierinātu ikvienu lūdzēju: "Vēlēšanās lūgties jau ir lūgšana. Svētais Krusta Jānis sacījis, ka mīlestība uz Dievu ir nevis jūtu, bet izvēles jautājums, un šī izvēle tiek pārbaudīta dvēseles tumšajā naktī. Tādēļ cilvēks, kurš vēlas lūgties, jau lūdzas, un cilvēks, kurš nejūt mīlestību, jau mīl, kamēr vien lūgšanā un ikdienas dzīvē paliek pieejams Dievišķajam terapeitam. Cilvēki, kuri cīnās ar ieilgušiem bezspēcības un sausuma periodiem un pat ar izjūtu, ka Dievs viņus pametis, atkal un atkal ir jāmudina uzticēties Dievam. Visas šīs izjūtas ir progresa, nevis regresa zīmes."

Viena īpaša lieta, bez kuras nav iedomājama taciņas iestaigāšana uz centrētības lūgšanas un kontemplācijas praksi, nenoliedzami ir dievišķā lasīšana jeb lectio divina, kā varbūt kādreiz to ir nācies dzirdēt, sacītu latīņu valodas tekstā. Lectio divina prakse Tomasa Kītinga darbā tiek iedalīta pie tā dēvētajām atbalsta praksēm un tas ir visnotaļ pamatoti. Kā viņš pats raksta, tad "tā ir veids, kā IEKLAUSĪTIES Svētajos rakstos. Šīs mācības pamatā ir uzskats, ka Rakstiem piemīt noslēpumaina dinamika, kas virza cilvēku uz arvien dziļāku Dieva Vārda izpratnes līmeni." Šīs atbalstošās prakses kā lectio divina, ir arī Rožukroņa lūgšana, Psalmu skandēšana un citas, par kurām arī ir aprakstīts šajā grāmatas daļā. Bet vēl gribu atgriezties pie lectio divina "uzslavēšanas" - lectio divina veidā lasīdami Rakstus un tos studēdami, un to garā arī līdzi dzīvodami savā fiziskajā eksistencē, "lēnām atklājam, ka Evaņģēlijā ir rakstīts par mums, ka tā lappusēs ir atspoguļota mūsu dzīve". 

Domāju, ka vairāk par mūsu dzīvesveida maiņu vai ideālajiem apstākļiem Dievam rūp mūsu attieksme pret to, ko darām. Tomass Kītings

Mums ir jāatbrīvojas no konceptiem attiecībā uz Dievu, jo Raksti viņu atklāj kā neaptveramu, bezgalīgu un neizsakāmu. Dievs ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Ticība, kas brīva no pieķeršanās jebkādiem konceptiem. un mīlestība, kas brīva pat visgarīgākajam mierinājumam, pazīst Dievu dievišķajā vienotībā. Dzīvot kontemplatīvu dzīvi nozīmē ne tikai dzīvot Dieva klātbūtnē, bet dzīvot no Dieva klātbūtnes. Mēs kļūstam par Dieva Vārdu, kad ticība, cerība un dievišķā mīlestība mūs pārveido. Tad mēs esam Kristus liecinieki savā dziļākajā būtībā, - tā Tomass Kītings.

Dievišķā mīlestība kļūst par cilvēka apzinātās dzīves un darbības avotu. Motivācijas centrā vairs nav "es" un "man".