Tomass Mērtons «Pārdomas vienatnē»

Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Tomass Mērtons ievadā precīzi raksturo šīs nelielās, taču garīgās dzīves izpratni ļoti bagātinošās grāmatas galveno tapšanas nodomu un pausto vēstījumu, sakot šādi: "Lielākoties šīs ir pārdomas par cilvēka vienatni Dieva priekšā, par cilvēka sarunu ar Dievu klusumā un par mūsu vienatnes pieredžu savstarpējo saistību." Mērtons turpat ievadā reizē mūs arī brīdina neļauties pasaules kārdinājumiem, kuri atņem ikkatram pienākošos vienatnes un brīvības dāvanu: "Ja ļaudīm tiek atņemta vienatne un brīvība, kas viņiem pienākas, viņu sabiedrība satrunē un tai piemetas verdziskuma, aizvainojuma un naida puve". Un tālāk precīzi raksturo to, ka nebrīva un bez vienatnes mirkļiem sabiedrība vairs nespēj sadzirdēt dievišķo pestīšanas vēsti, jo "viņi nav spējīgi klausīties. Ausis, ar kurām cilvēks saklausa evaņģēlija vēsti, ir apslēptas sirdī, un tās neko nesaklausa, ja tām netiek piešķirta iekšēja vienatne un klusums." Manuprāt, ļoti skarbi, bet svētīgi un atmodinoši vārdi, lai ikviens taptu uzrunāts par dzīves svētīgo vienatnes mirkļu nozīmību un absolūto nepieciešamību cilvēka kā Dieva radītas būtnes ikdienas dzīvē!

Šajā grāmatā paustās atziņas un mācības Mērtona sirdī un prātā bija noformulētas jau agrāk, taču "uz papīra" uzliktas laikā, kad brālim Luisam (Tomasa Mērtona vārds klosterī) 1953. un 1954. gadā, "pateicoties Dieva žēlastībai un savu garīgo vadītāju labvēlībai", bija iespēja izdzīvot mūka-eremīta dzīvi, baudīt vienatni un gremdēties meditācijā. Visnotaļ šī grāmata ir ar dziļi personisku raksturu un tam, kas līdz galam neizprot mūka, arī eremīta dzīves paaicinājumu, kā saka autors, "šīs atklāsmes nešķitīs kas īpašs", tomēr man gribētos piezīmēt, ka šo darbu iepazīstot ar patiesu sirds atvērtību šīm brīvības un vienatnes idejām, šīm iespējām pabūt divvientulībā ar Dievu, "Pārdomas vienatnē" var būt ļoti auglīgs personiskās izaugsmes palīglīdzeklis ikvienam lasītājam.

Dzīvot nozīmē nepārtraukti pielāgot domas dzīvei un dzīvi domām tā, lai pastāvīgi piedzīvotu izaugsmi, kaut ko jaunu jau zināmajā un zināmo jaunajā. Līdz ar to dzīve vienmēr ir jauna. [..] Bez Kristus mīlestības nav patiesas garīgās dzīves. [..] Mēs dzīvojam kā garīgi cilvēki, ja esam Dieva meklētāji. Ja gribam kļūt garīgi, mums jāpaliek cilvēkiem. Ja gribam būt svēti, tad pirmām kārtām izdzīvosim savas dzīves. Pieņemsim realitāti un ļausimies, lai mūs ieskauj un apņem Dieva griba un gudrība, kas visu dara dzīvu. (Pārdomas vienatnē, 25., 33., 44.-45.lpp.)

Šī fiziski nelielā grāmatiņa, kurā ir vien 128 lappuses, saturā ietver divas garīgai dzīvei ļoti nozīmīgas daļas. Pirmajā daļā autors ir pārdomājis un apcerējis "garīgās dzīves šķautnes" - temperamenta un emociju ietekmi garīgās dzīves izaugsmes ceļā, iztukšotību un tuksneša fenomenu, slinkumu un gļēvulību, kas mēdz piemeklēt un kā to aizstāt ar Kristū balstītu drosmi un daudzas citas, kuras ir ne mazāk aktuālas kristīgā garīguma ceļa meklētājam un gājējam. Šeit gan es nedaudz gribu piebilst, ka šajās pārdomās neiztrūkstošs zināmā mērā ir arī morālteoloģijas jomas skārums, līdz ar to šajā vietā jāatceras kāda nianse, uz kuru es vēlos īpaši norādīt un kuru pats esmu izzinājis, studējot morālteoloģijas kursu katoliskās teoloģijas augstskolā. Šī nianse atsedz to, ka Romas katoļu Baznīcā līdz Vatikāna II koncila laikam pastāvēja viens morālteoloģijas jomas tvērums, kurš ir izmantots arī šajā Mērtona darbā (atceramies, ka grāmata ir sarakstīta 1953., 1954. gadā, tas ir, astoņus, deviņus gadus pirms minētā koncila), tādējādi dažbrīd autors pauž  morāliski visai skarbus atzinumus, to vajag paturēt prātā. Vatikāna II koncila laikā un pēc tā notika arī katoļu Baznīcas morālteoloģiskās domas transformācija, kas kopš Koncila morālteoloģijas piemērošanā ir aktualizējusi žēlsirdības un mīlestības prioritāti un pārākumu pār morāliskā likuma tā dēvēto legālistisko (juridisko) traktējumu.

Pirms pārejam uz ieklausīšanos Tomasa Mērtona pārdomās par mīlestību uz vienatni, kas ir arī šīs grāmatas otrās daļas virsraksts, pārdomām piedāvāju autora atziņu par atšķirību starp aicinājumu un piederību pie kādas kategorijas. Ja no sirds iedziļināmies zemākminētajā atziņā un atveram savu sirdsprātu vēlmei izprast šo starpību (ko daudzi patiešām neizprot!), gūstam sapratni par cilvēka veltīšanās Kristum būtību un saņemam ilgi gaidītu atbildi savai, bieži vien dīvaini paustai neizpratnei par to, kādēļ kāds seko Kristus aicinājumam.

Starp AICINĀJUMU un piederību pie kādas kategorijas pastāv atšķiŗība. Tie, kuri atsaucas aicinājumam uz svētumu vai jau ir piepildīti ar to, patiesībā kļūst neparedzami. Viņi neatbilst nekādām kategorijām. Ja viņi tiek attiecināti uz kādu kategoriju, uzreiz nepieciešams tuvāks skaidrojums, jo viņi vienlaikus iedalāmi arī pilnīgi citā kategorijā. Patiesībā viņi nepieder ne pie vienas kategorijas, viņi ir īpaši KĀ TĀDI, tādēļ cilvēku acīs viņiem nav lielas mīlestības un cieņas, jo viņu individualitāte ir apliecinājums tam, ka viņus Dievs mīl īpaši un tikai viņš viens zina savu noslēpumu, kurš ir pārāk dārgs, lai tiktu atklāts cilvēkiem. (Pārdomas vienatnē, 75. lpp.)

Steidzīgajā mūsdienu laikmetā spēja un prasme, pirmkārt, apzināties vienatnes dāvātos pozitīvos efektus un, otrkārt, to [vienatni] izvēlēties par savu ikdienas gaitu pavadoni, kaut pa retam - tā ir nudien Dieva dāvana un Viņa žēlastība pret mums, Viņa mīļotajiem, kuri tai pievēršas. Ne velti Mērtons arī norāda, ka dzīvam un īstam cilvēkam, kāds faktiski ir jebkurš īsts kristietis, "vienatne ir viņa būtības neatņemama sastāvdaļa". Vienatnes sniegtās žēlastības un pozitīvie efekti, kā es tos dēvēju, tie ir kā svaiga gaisa malki stresainajā ikdienā un dāvā mieru, kā dzied pazīstamajā kristīgajā dziesmā, "savu mieru nu dodu Es jums, tādu pasaule nespēj jums dot, tas ir miers, kuru pasaule nesaprot". Tas ir miers nemierā, kas pārspēj visas mūsu pretrunas, bailes, raizes un realitātes šaubas, kuras tad arī ir tās, kas rada šo nemieru un attālina mūs no savas īstās, vienatnes un klusuma, būtības un esamības.

Man ir jābūt cilvēkam un tādam arī jāpaliek, lai Kristus nāve pie krusta nebūtu veltīga. Jēzus mira par cilvēkiem, nevis par eņģeļiem. (Pārdomas vienatnē, 127. lpp.)

Mūsu aicinājuma mistērija ir šāda - mēs nepārstājam būt cilvēki, lai kļūtu eņģeļi vai dievi, bet mūsu siržu mīlestība var kļūt par dievišķu mīlestību Dievam un cilvēkiem, un manas asaras var ritēt no manām acīm kā Dieva asaras, jo tās rieš viņa Gars iemiesotā Dēla sirdī. Kad to esam apguvuši, mūsu mīlestība uz citiem cilvēkiem kļūst tīra un stipra. Mēs varam pie viņiem doties bez uzpūtības un pašapmierinātības, mīlot viņus ar to šķīstību, maigumu un neuzbāzību, ar kādu Dievs mīl mūs. (Pārdomas vienatnē, 128. lpp.)

Ieiešana vienatnē, būšana ar Dievu šajā iekšējā klusumā aizved cilvēku pie sava aicinājuma atrašanas un pieņemšanas, cilvēks "pārstāj domāt par to, kā dzīvot, un sāk dzīvot". Vienatne un klusums, tiecība uz tiem faktiski ir liela Dieva dāvana un žēlastība, jo "patiesība paceļas no esības klusuma pretim mierpilnajai varenā Vārda klātbūtnei. Tad, atkal atgriežoties klusumā, vārdu patiesība nones mūs Dieva klusumā". Svarīgi ir atcerēties, ka vientuļnieka, vienatnes un Dieva mīlētāja klusuma izpratne ir ļoti atšķirīga no trokšņainās pasaules izpratnes par klusumu, kas to uzskata par pasīvu stāvokli un neko augstu to nevērtē. Patiesībā garīgajam meklētājam klusums ir aktīvs stāvoklis, tiekšanās un tā meklēšana ir "saukšana nakts tumsā, atkārtota lūkošanās bezdibenī", "tādēļ ļaujiet man tiekties pēc klusuma un nabadzības, un vienatnes dāvanas, kur viss, kam pievēršos, pārtop lūgšanā".

Tverot šīs grāmatiņas sniegtās atziņas, jāsaka, ka, manuprāt, šīs Mērtona "Pārdomas vienatnē" būtu ieteicamas kā pirmās izvēles literatūra ikvienam garīgajam meklētājam ceļā uz meditāciju un kontemplāciju, kā arī uz sava aicinājuma apzināšanu un atpazīšanu. Lai gan šis darbs ir tapis, Mērtonam esot eremīta gaitās, tomēr tās atziņas ir aktuālas ikvienam, īpaši mūslaiku steidzīgajiem, kurus Mērtons apstādina, liekot aizdomāties par to, kas patiešām ir nezūdošs, kam piemīt īstā, mūžības vērtība. Protams, daudzi no mums to ļoti labi apzinās un arī šīs grāmatas autors uz to norāda, ka "nav daudz tādu, kuri vēlētos pilnībā piederēt šādam klusumam, ļaut tam iesūkties līdz pat kauliem, neelpot neko citu kā vien klusumu, baroties no klusuma un pārvērst visu savu dzīvi pilnasinīgā un nomoda pilnā klusumā", tomēr klusumā un vienatnē izaugusi "ticība var pilnībā atbrīvot dvēseli no radīto lietu tēliem un pacelt pāri iegribām". Vai nav patiesi vērtīgs ieguvums, draugi?

Mans Kungs, Dievs, man nav ne jausmas, kurp dodos. Es nevaru saredzēt ceļu sev priekšā. Man nav skaidrs, kur tas beigsies. Es arī īsti nepazīstu sevi, un, kaut man šķiet, ka sekoju tavai gribai, tas nenozīmē, ka tā ir. Bet ticu, ka jau mana vēlēšanās tevi iepriecināt to arī dara. Ceru, ka šī vēlēšanās mani pavadīs visā, ko daru. Ceru, ka nekad nedarīšu neko tādu, kas nesaskan ar šo vēlēšanos. Un es zinu, ka tu mani vadīsi pa pareizo ceļu, ja tā rīkošos, kaut arī man tas nav pazīstams. Tādēļ es tev vienmēr uzticēšos, kaut šķistu pazudis un staigātu nāves ēnā. Es nebīšos, jo tu vienmēr esi pie manis un nekad neatstāsi mani vienu briesmās. (Pārdomas vienatnē, 83. lpp.)

Manuprāt, izcilu un dzīvi un uzskatus transformējošu garīgu literāru darbu raksturošanai pietiek ar vienu vienīgu pazīmi - tajos paustās atziņas ir aktuālas gadu desmitiem, pat gadsimtiem, neraugoties uz vēsturiskās situācijas, kultūrkonteksta un ieradumu pārmaiņām gadu gaitā. Šāda ipašība, neapšaubāmi, ir piedzīvojama arī attiecībā uz Tomasa Mērtona darbiem un to sniegto atziņu nemitīgo aktualitāti ikvienā sabiedrībā un kultūrā, neraugoties uz laika gaitā notikušām krasām sociālām, politiskām un vēsturiskām izmaiņām. Mūsdienu patēriņa un aizvien pieaugošajā materiālo lietu kultūrā šīs Mērtona "Pārdomas vienatnē" varētu būt iedvesmojošs un transformējošs avots tiem, kuri vēlas palikt nemitīgā Dieva tuvumā un klusumā, iemācoties sabalansēt savu dzīvi, pilnībā neaizejot no pasaules.