Atsakies no ilūzijām! jeb Vienatnīgā dzīvesmāksla

Foto: atrasts internetā, google.lv

Atsacīšanās no ilūzijām nav jāuztver kā atsacīšanās no iepriekšpieņemtajiem uzstādījumiem, kā arī, ka tā varētu kļūt par savveida ateisma ideju iedzīvināšanu sevī. Tie, kas ir pazīstami ar psihoanalīzi vai arī ir gana lieli lasītmākslas lietpratēji, uzreiz nojautīs, ka šeit pietuvojies Freida gars. Jā, tas pats gan. Kā man reiz katoļu teoloģijas augstskolā sacīja - turies tālāk no Freida studēšanas... Bet tas mani ir ievedis tieši pretējā "grāvī" - pēc vajadzības izzināt un iepazīt psihoanalīzes tēvu un viņa darbus aizvien padziļinātāk un vairāk. Šķiet, ka aktīvi domājošam cilvēkam nedrīkst būt tabu ne uz vienu autoru, filosofu un dzīvesmākslas skolotāju, tomēr katoliski audzinātie prāti paliek citos ieskatos, jo tiem ir bailes no visa, kas tos potenciāli varētu aizvest prom no pašiedomātās Dieva žēlastības izpratnes. Bet lai nu paliek, tā ir brīvu cilvēku brīva izvēle dzīvot pašizdomātās ilūzijās, kas un kāds Dievs ir, domājošiem un dzīvesmākslu izprast un tajā iedzīvoties kāriem cilvēkiem ilūzijas nav draudzenes, tādējādi no sirds iesaku studēt psihoanalīzes darbus, iepazīt sevi un pierast akceptēt idejas, kuras ir brīvas no ilūzijām. Un vēl kas - psihoanalīzes idejas un Freida darbu iepazīšana ir jāsasaista vēl ar kādu lietu - antīko filosofiju, konkrētāk - stoicismu, bet ne tikai, jo arī Platona un dažos citos darbos ir paustas idejas, kas izcili sasaucas ar Freida rakstīto, runāto un no kurām Freids ir bagātīgi, jo bagātīgi ietekmējies. Dzīvesmāksla ir brīve no ilūzijām, tas ir punkts viens, ja ne - pats galvenais! Tad par to arī parunāsim.

Es, protams, neesmu nedz Freids, nedz kāds cits vēsturiski ievērojams grands, tomēr, jāsaka, ja nu šī iespēja dalīties ar saviem ieskatiem un uzskatiem pastāv, tad tas visnotaļ ir jādara. Domāju, tas ir mana domājošā cilvēka pienākums pret apkārtējo sabiedrību, lai neļautu tai iegrimt aizspriedumu un tumsonības dubļainajā zaņķī, kas saprātīgo un domājošo cilvēkdzimumu aizved prom no mums uzticētā saprāta kvalitatīvas izlietošanas. Mums jāizvairās no neskaidrām fikcijām tur, kur iespējams gūt absolūtu skaidrību, tādējādi es visnotaļ atbalstu Freida ieskatu, ka, piemēram, reliģiskā degsme ir jāiegrožo saprāta un bezaizspriedumu rāmī, jo "reliģija, samērīgi baudīta, rosina gremošanu, taču pārmērīgā daudzumā tā kaitē". Jā, un to saku un atbalstu es pats, kurš ir kristietis un mācītājs, jo - manas dzīves visa mēraukla ir veselais saprāts un kritiskā domāšana, par ko pateicībā noliecu galvu Radītāja priekšā. 

Esot piedzīvojušam vajāšanas savas brīvdomības un savu uzskatu dēļ, saku un atkārtoju vēlreiz - cilvēkam labāk ir būt vienatnīgam un turēties tālāk no organizētām kopienām, grupām, it īpaši, ja vēlies piedzīvot garīgu izaugsmi, personīgu attīstību un - būt pats, tāds, kādu Dievs tevi ir radījis. Patiesi garīgie skolotāji vienmēr bijuši ir tikai līdzgaitnieki un atbalsts uz katra individuālo ceļu uz garīguma virsotnēm, nevis vīri ar rīkstēm, kuri pārmāca un padzen nepaklausīgos sekotājus. Mums piemēru pietiek atliku likām, šeit tos uzskaitīt nesākšu. Tikai viens gan - cilvēka dzīve ir grandioza un izdzīvota tikai tad, kad "satriekti elki, visviens, vai tie atrodas universitātēs vai baznīcu hallēs". Patiesi, dzīve savu nozīmību un sparu iegūst vien tad, kad apzinīgais prāts gūst virsroku pār jutoņām, pār no ārpuses uzspiestām domām un dogmām, kad cilvēks ir pats, izzinot un dodoties iekšā sevis dziļumos. 

Kāds noteikti, šo lasot, gribēs sacīt, ka mazinu kristietības nozīmi vai pat pilnībā no tās atsakos, balstoties, par ateistu uzskatītajā, bet  dzīvesmākslas kontekstā - tādam neesot (!), Freidā, tomēr uzreiz oponēšu, sakot, ka ne jau degsmīgas un apoloģētiskas runas liecina par kristieti, bet gan patiesa sevis izziņa un došanās pretim savam patiesajam es, kā to iesaka pasaulslavenais trapists Tomass Mērtons. Patiesība ir tā, kas cilvēku atbrīvo, bet patiesība jeb dvēseles patiesīguma atziņa nāk ar laiku, trenējoties pašaprūpē, pašizziņā un pašanalīzē, rodot atbalsta punktus savās dzīlēs, tādējādi atbrīvojoties no ilūzijām, kas valda ārpusē, no neirotiskām dogmām, no bailēm, no antrocentriskiem ieskatiem par Dieva būtību. Dzīves bauda šī vārda labākajā nozīmē rodama prāta un dvēseles apgaismībā, atziņā, ka mums ir dots tik daudz, tik viedi un saprāta bagāti domātāji, kuru domās tverams cilvēka mūžīgums; un tomēr pasaulē liela daļa ļaužu izvēlas palikt akli, eksistēt šaurā ierobežotībā, kādu to bieži piedāvā klasiskās denominācijas, kas, bailēs no Dieva tiesas, aprobežojas vien ar sekulārisma kritiku un postmodernās sabiedrības dzīves nicinājumu, tādējādi grimdamas aizvien dziļākos viduslaiku dogmatiskos purvājos un cilvēkus atstādamas pakļāvīgā "mūžīgā bērna stāvoklī". 

Lielākās problēmas slēpjas apstāklī, ka reliģiskie bieži vien neko vairāk kā savas ticības, denominācijas Svētos rakstus un tos aizstāvošas grāmatas nav studējuši, bet brīvam prātam ir nepieciešami ne vien dzīves un dabas plašumi, bet arī domāšanas un filosofijas tveršanas apvāršņi, un sevis izzināšanas, pašaprūpes un pašanalīzes dziļumi. Kādēļ, lai atteiktos no ilūzijām un vienatnē tvertu dzīvesmākslas baudījumu, būtu jāstudē un jālasa antīko filosofu teksti? Tajos ir ietverta dzīvesmāksla, ars vitae. Kristīgajiem un reliģiozajiem vārds "apgaismība" uzdzen šermuļus un svētas dusmas, tomēr, kā sacījis dižais apgaismotājs Kants, "aicinu katru izstrādāt un praktizēt dzīvesmākslu, tas ir, pašam veidot sevi un savu dzīvi, valdīt pār sevi pašu un sevis pašpārvaldi". Lai arī reliģiskie bieži vien nīst Apgaismību (un es pat zinu, kādēļ), tomēr tā ir nākusi par svētību visam cilvēku dzimumam un mūsdienās tai būtu jāpiedzīvo visaptveroša atdzimšana, renesanse, jo "apgaismība ir izšķiršanās, veidojot pašam sevi, savu patību. Tā ir izskaidrošanās sevī un sevis paša izlūkošana, tā ir ietveršanās patiesībā un brīvības praktizēšana. Apgaismība ir māksla atrast sevi un būt pašam, neļaujoties apmātībai, apvārdošanai un aizgādniecībai. Turklāt Apgaismība nav tikai laikmeta nosaukums, tā apzīmē cilvēka piepūli būt pašam, būt izskaidrotam sevī un ar sevi, būt brīvam un patstāvīgam". 

Esi Sokrats, esi pats, ej savu ceļu, seko savai lietai, izzini un iepazīsti to, caur to arī savas esības un sūtības mērķi un dziļumus... Jā, šajā ceļā tu zaudēsi ilūzijas, bet - tu kļūsi brīvs un pats, tev nebūs vairāk jātaisnojas nedz sevis, nedz citu priekšā, kā arī ieraudzīsi pasauli savām, ne citu acīm. Tāpat tu kļūsi neatkarīgs savā domāšanā un analīzē, nebalstīsies vairs uz no ārienes pasniegtām dogmām, bet spriedīsi neatkarīgi un izbaudīsi jaunu dzīvi, elposi brīvi un sajutīsi sevi kā pilnvērtīgu daļu dižajā Radīšanas plānā, nebaidoties no draudiem par pastaro tiesu un tā tālāk, aizvirzot neorganiskos ticības uzslāņojumus aizvien nostāk, tanī pat laikā sajuzdams dzīvi aizvien lielākā Dieva harmonijā un mīlestībā. Dogmatiskie uzslāņojumi neļauj saredzēt un tuvākmīlestībā izdzīvot patieso dvēseles garīgumu, tādējādi tieši tamdēļ ir nepieciešama ikkatra nodošanās apgaismībai un sevis izziņai, balstoties psihoanalīzē, kā arī dvēseles iekšējā garīguma ceļā, ienirstot savas būtības dzīlēs. Ja to nedara un ar šo nenodarbojas, tad, kā teicis Platons, "dzīve bez šādas praktizēšanas un vingrināšanās nav dzīvošanas vērta". 

Ne reizi vien dižais Seneka uzsver: "Atgūsti, atbrīvo, nosargā pats sevi!" Seno filosofu lasīšana ir skološanās brīvā dzīvesmākslā, prasmē būt brīvam, kļūstot par savas dzīves mākslinieku, artifex vitae. Seno vīru atziņu tveršana, domāšanas modeļa pieņemšana un apgaismības ideju aizvien no jauna iedzīvināšana un aktualizēšana nepieprasa kaut ko "pakļaut un pārveidot, bet tikai koriģēt un pārorientēt". Atteiksimies no ilūzijām un orientēsimies un dzīves mākslu, kļūsim par savas dzīves artifex vitae, dzīves māksliniekiem, padarīsim tās košas un piepildītas, bez uzslāņojumiem, caurspīdīgas un mīlestības mūžīgo gaismu caurstarojošas... Cilvēkam ir jāizaug no "bērnistabas", jāreflektē sevi, jāiekārto savas domāšanas dārziņš, vislabāk ar viscēlākajām idejām un viscēlāko domātāju atziņu sēklām, to visu bagātinot ar mīlestības dziedinošo spēku un sirds siltuma starojumu. Atbrīvošanās no ilūzijām ir ārkārtīgi dziedinoša pieredze, bet tā pieprasa būt mums pašiem. Vai esat tam gatavi?