Kāpēc vīrieši neiet baznīcā jeb Kā padarīt baznīcu saistošāku vīriem...

Foto: atrasts internetā, google.lv

Nesen, Augstākas inspirācijas vadīts, iegāju grāmatbodē un iegādājos kādu grāmatu. Protams, tā notiek bieži, ka es no grāmatnīcas neiznāku tukšām rokām un bez pirkuma, tomēr šoreiz šī grāmata bija un ir īpaša - tā ir Deivida Merova "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā". Bet, uzreiz saku - tā nav kārtējā reliģiskā literatūra, kuru mūsdienās štancē un izdod miljoniem eksemplāru, bet kurai nav nedz lielas jēgas, nedz dižas vērtības, šī ir grāmata, kuru vajag izlasīt visiem tiem, kurus interesē šis jautājums "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā?" Šīs grāmatas iegāde noteikti nenotika nejauši, tāpat tā nenotika manis apzināta gājiena rezultātā, šīs grāmatas iegāde un izlasīšana burtiski lika paskatīties uz sevi kā jaunu vīrieti, atpazīt savus trūkumus un apzināties to, kādam man ir jābūt gan kā vīrietim, gan kā garīgajam padomdevējam. Šī grāmata būtiski uzlaboja manu izpratni par šiem jautājumiem un palīdzēja padziļinātāk iepazīt un izprast savus iekšējos motīvus.

Grāmatu "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā" ir sarakstījis parasts vīrietis, televīzijas producents, kuram ir ģimene, tādējādi šī grāmata ir piemērota ikvienam lasītājam, tā nebūt nav pamācību rokasgrāmata baznīcu darbiniekiem par to, kā piesaistīt vīriešus baznīcai. Nenoliegšu, protams, grāmatā ir atrodami arī ieteikumi šajā kategorijā, tomēr tie nav pateikti skarbā, uzbrūkošā vai manipulatīvā tonī, tie ir pausti vienkāršu un neapgāžamu atziņu veidā, kas liek domāt, apcerēt un, jā - arī noteikti rīkoties. Vīrieši nebūt nav no kādas citas planētas, arī viņi vēlas iet baznīcā, būt tajās kopā ar savām sievām, bērniem, būt kopā kā ģimene ne vien mājās, bet arī garīgi augt un pilnveidoties baznīcā, bet vīri neiet uz baznīcu, jo tā mūsdienās ir tik ļoti sievišķīga, ka tas viņus atbaida, jo, sakot autora vārdiem, "vīriešu reliģija ir vīrietība", kas mūsdienās ir stājusies vietā vīriešu vēlmei iet uz baznīcu.

Izglītoti vīrieši vēlas būt tādā draudzē, kur Dievs ir reāls, bet kurā zinātni neuzskata par ienaidnieku. Viņi vēlas būt tādā draudzē, kur var uzdot jautājumus un nepiekrist vadības nostājai. Līdzsvarojoši ir pieļaut daudzveidīgu interpretāciju. Pasludiniet patiesību ar drosmi, bet nelieciet cilvēkiem justies sliktiem vai dumjiem, ja viņi nav ar jums vienisprātis. 

Faktiski jau grāmatas pirmajās lappusēs skaidri ir pateikts skarbs, bet patiess atzinums - mūsdienu baznīcas aizvien vairāk sievišķīgojas un tas atstumj vīrus pretstatā tam, kāda bija agrīnā baznīca, kas vīrus burtiski pievilka kā magnēts. Kur un kādēļ ir šāda problēma vai, drīzāk - izaicinājums, lai to mainītu? Izmantojot dažādus avotus, arī socioloģiskās aptaujas, Merovs soli pa solim, punktu pa punktam atsedz problēmas jeb izaicinājumu pilno patiesību, pieskaroties gan personības tipu analīzei, gan arī fizioloģiski bioloģiskajām sieviešu un vīriešu atšķirībām, gan arī konstruktīvi nokritizē mūsdienu baznīcas, jo tās bieži vien neseko Jēzus aicināšanas un vadības principiem, kas arī ir aplūkoti šajā darbā. Faktiski, visa problēma, kādēļ vīri neiet baznīcā, slēpjas tajā apstāklī un faktā, ka mūsdienu kristietība par sevi ir radījusi priekšstatu kā par nevīrišķīgu lietu, ar kuru īstiem vīriešiem nav nekā kopīga. Tomēr tas tā nebūt nav - kristietība īstenībā ir tīra īstu vīru reliģija, ja vien tā īsteno autentisku Jēzus aicinājumu "atdot visu un sekot".

Vīrieši nevēlas saistīties ar tādu organizāciju, kas no visa un visiem baidās. 

Man, protams, nav personisku problēmu iet uz baznīcu, tādēļ, ka es zinu mērķi un virzību, man mazsvarīga ir citu cilvēku attieksme vai domas, tomēr ir vīrieši, kas uzskata, ka baznīca pieprasa no mums atsacīšanos savas vīrišķības, pieprasa kļūt rāmiem, atturēties no seksa un tā tālāk, kļūt vājiem un paklausīgiem. Nē, tā nebūt nav - kristiešiem ir jāpriecājas, jādzīvo dzīve, jāmīl sevi, jādarbojas citu labā, bet to visu var darīt ar prieku un mīlestību, ne no kā neatsakoties. Draudzēm vajag priecīgus un jautrību mīlošus cilvēkus, jo ne velti, kā autors norāda un citē Vestminsteras Mazo katehismu, sakot: "Cilvēka augstākais mērķis ir godināt Dievu un priecāties par Viņu mūžīgi." Mums ir jāizjūt prieks un jautrība, nav jāatsakās no dzīves tādēļ, ka esi iepazinis Kristu. 

Jēzus Kristus ir visdrosmīgākais un vīrišķīgākais cilvēks, kāds jelkad dzīvojis uz zemes. Bet mēs Viņu esam pārvērtuši par vārguli. Par Jēzus vīrišķību un viņa līdzināšanos ģenerālim nevis sievietei ar bārdu netiek runāts, tāpēc vīrieši netiecas uz baznīcu. Iepazīstiniet vīriešus ar Svēto Rakstu Jēzu, un viņi tieksies pēc Viņa!

Jēzus sevī iemiesoja vīrišķīgu spēku un noteiktību - īpašības, kuras ciena vīrieši. Tādēļ mēs nevaram runāt par Jēzu tikai kā par mīlošu un gādīgu Kungu, kurš rotaļājās ar mazuļiem vai turēja rokās jēriņus. Jā, viņš to darīja, bet pāri visam viņš bija tāds, kam vīri sekoja: dinamisks un atklāts, drosmīgs un stiprs, straujš un skarbs, attapīgs un aizraujošs. Jēzus bija tāds vadonis, kuram ikviens vēlas sekot, jo Viņš bija izlēmīgs, sīksts un izturīgs, stiprs un neatlaidīgs, taisnīgs un godīgs. Viņu cienīja un godāja, jo Viņš spēja pateikt patiesību un runāja bez aplinkiem, pat tad, kad tas kādu aizskāra. Viņam nerūpēja tas, ko par Viņu domāja - tādus vīriešus un vadītājus citi vīrieši godā, tādēļ tā ir attieksme, kas mums kā kristiešiem ir jāpauž, ja vēlamies, lai mūsu baznīcās būtu vairāk vīru. Daudzās baznīcās par Jēzus skarbo, toties - reālo, dzīves pusi bezmaz vai vairs nerunā, nesprediķo, uzsverot Viņa "pūkainumu", bet tas nav pareizi, tas no draudzes atvaira vīrus, kam nepieciešama deva Jēzus skarbuma un tiešuma, lai Viņu iepazītu un Viņam sekotu!

Baznīcā, kurā pamatā ir sievietes un bērni, un kurā tikko ienākuši vīrieši neredz citus vīrus, diemžēl pazaudē šos lieliskos vīriešus, kas interesējas par ticību Jēzum. Vīriešu fizioloģija un domāšana atšķiras no sieviešu domāšanas un fizioloģijas, tādēļ ir nepieciešama dažāda kalpošana. Kā saka autors, tad "mums ir vissvarīgākā vēsts pasaulē, bet mēs izmantojam tās pasludināšanai visneefektīvāko metodi!" Ja izmainīsim domāšanu un attieksmi, un to visu nedaudz padarīsim vīrišķīgāku, vīrieši nāks uz baznīcu, jo viņiem tur patiks. Tāda ir šīs grāmatas būtība - izgaismot šos trūkumus, lai tos novērstu vai vismaz mazinātu, tā samazinot arī vīriešu trūkumu baznīcā, jo kalpošanā ir vajadzīgi abi, gan vīrieši, gan sievietes, visu nevar iznest tikai viena dzimuma milzīgais pārsvars draudzē. 

Mēs nonākam pie diviem svarīgiem jautājumiem: vai Kristus bija iecerējis, ka vīriešiem ir jāatsakās no savas vīrišķības, lai sekotu Viņam? Vai atteikšanās no vīrišķības ir maksa par sekošanu Jēzum? Nē un vēlreiz nē! Kristus nāca nevis, lai vīriešus darītu sievišķīgākus, bet gan lai atjaunotu viņos patiesu vīrišķību! Svētajos Rakstos nav nekādu norāžu, ka būtu jāzaudē vīrišķība, lai dzīvotu kristīgi. Lai sekotu Jēzum, vīriešiem ir jāatsakās no daudz kā, bet vīrišķības šajā sarakstā nav. Taču vīrieši to nezina. 

Kādēļ mēs pieredzam, ka milzīgs skaits vīriešu pāriet islāmā? Atbilde ir pavisam vienkārša: dziļi sirdī ikviens vīrietis vēlas ziedot savu dzīvību cēla mērķa labā. Bet vai tad mums nav šāds mērķis - Kristus? Palasiet Jāņa ev. 11:16 un 13:37, kad Jēzus paredzēja savu nāvi, Toms un Pēteris tūliņ bija gatavi atdot savu dzīvību par Viņu. Vīriešus pievelk tāda reliģija, kurā ir iespējama uzupurēšanās. Vīrieši tiecas turp, kur viņi var kļūt izcili. Vairums vīriešu neieliks savu sirdi lietā, kas nesniedz iespēju sasniegt diženumu. Palasiet kaut vai Senās Grieķijas un Senās Romas kauju aprakstus - tur vīri bija tikumīgi, jo, ziedoja visu sevi augstāka mērķa, pārliecības un uzticības dēļ. Cik daudz varonīgu kristiešu negāja bojā, visi tie cilvēki uzupurējās, jo zināja, ka viņu slava būs mūžīga, jo viņi atdeva savu dzīvību, lai kristietība varētu būt un izdzīvot laikmetu griežos.

Vīri, ceļš uz augšu vispirms ved lejup. Ir pareizi tiekties pēc diženuma, ja tas notiek Jēzus norādītajā veidā - uzupurējoties, nevis paaugstinoties.

Šīs grāmatas kontekstā raugoties, gribu uzrunāt tos vīriešus, kas par kristietību izsakās ne ar tiem pozitīvākajiem spriedumiem un kuri pasludina, ka īsti vīri nesaistās ar baznīcām un reliģijām. Nē, draugi, tā nudien nav patiesība, lai kā jūs to vēlētos, kaut tā būtu. Cilvēks pēc savas dabas un iekšējās būtības ir reliģiska būtne, tā ir pirmā patiesība. Otrā patiesība, uz kuru es vēlos norādīt un reizē paust arī ieteikumu - īstu vīriešu reliģija ir kristietība, jo... tāda tā ir no Jēzus laikiem. Protams, baznīcās to sastapt gandrīz nevar, bet, izlasot gan šo grāmatu "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā", gan arī Ričarda Rora grāmatu "Ādama atgriešanās" par vīriešiem un viņu iniciācijas ceļu, un, visbeidzot, noskatoties seriāla "The Bible" 10. sēriju "The Courage" (Drosme), jūs, vīri, apjautīsiet patiesību - patiešām, kristietība savā būtībā ir īstu vīriešu reliģija un mums ir jāņem rokās rīcība, lai to mūsdienās atgrieztu pie savām autentiskajām būtības saknēm! Rīkojamies, lasām, noskatāmies un - maināmies paši, lai mūsu piemēram sekotu daudzi!

Vai Jēzus bija iecerējis, lai Viņa draudze kļūst par drošu saliņu bez riska, izaicinājumiem un piedzīvojumiem? Vai Kristus nāca apvaldīt un darīt vīrus rāmus, vai arī viņus atbrīvot? Vai Jēzus meklē pakļāvīgus vai straujus vīriešus? Džons Elridžs spriež: "Šķiet, ka vairums draudzes vīru uzskata, ka Dievs viņus ir licis šajā pasaulē, lai viņi būtu labie zēni." Neriskē! Godā tradīcijas. Turi solījumus. Esi jauks. Tagad iedomāsimies pavisam citu devīzi: esi pārdrošs! Kas notiktu, ja vīri dzirdētu šādu vēsti? Ja dievkalpojumu apmeklēšana saistītos ar risku, piedzīvojumiem un uzdrīkstēšanos, baznīcas būtu pilnas ar vīriem, pusaudžiem un jauniešiem. Tas notiek vajātās draudzēs. Līdzīgi bija arī pirmkristiešu draudzē, kad ticīgajiem draudēja nomētāšana ar akmeņiem, šaustīšana vai izbarošana lauvām. Ja būt kristietim ir bīstami, vīriešiem tas šķiet daudz aizraujošāk. Vīriešus aizrauj stipras draudzes un kristieši "ar iekšām" jeb, bibliski tulkojot - ticību!

Šī grāmata ieved vīriešus jaunā pasaulē, jaunā izpratnē par to, kas un kāda ir kristietība. Galvenokārt un visbūtiskāk - tā ir sekošana Kristum Viņa paša vadībā! Kad to saprot vīrs, kad to saprot draudze, kad to saprot baznīca - tās ir dzīvas ticības apliecināšana un pārliecībā balstīta ticība, ka kristietība dzīvos, bet ja to neatzīst un šim uzstādījumam nepiekrīt, tad būs skarba nākotne bez kristietības un vēl skarbāka tiesa mūžībā - par mūsu ikviena nevīrišķīgumu nesekot Viņam Viņa paša vadībā! Izvēle ir mūsu pašu rokās, mēs zinām sekas gan šeit, gan tur - mūžībā, tad nu, draugi, topam par lieliskākiem kristiešiem, mācāmies, lasām ieteiktās grāmatas un dzīvojam autentiskajā Kristus vīrišķīgajā pārliecībā!