Četras antīkās sengrieķu literatūras pērles iepazīstot...

Attēlā: kolāža ar grāmatu vāku fragmentiem; veidota ar canva.com

Kā zinām no literatūras, kultūras vēstures vai vēstures, tad antīkā sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Lasot šos darbus, redzot un izjūtot to dziļumu un arī pantmēru, mēs nonākam pie secinājuma, ka tas zināmā mērā ir veidojis visu dzeju un literatūru līdz pat mūsdienām. Tieši tādēļ, lai izprastu visas šīs kultūras, literatūras un vēstures vienojošās saites, manuprāt, ir ārkārtīgi nepieciešami iedziļināties seno grieķu darbos. Tas ir ne vien varbūt tik daudz kā intelektuālisma pazīme, bet vairāk gan kā sevis un savas pasaulizpratnes veidošanas instruments mūsu rokās, kurš ir saglabājies līdz pat mūsu dienām, jo, kā vēsturnieki liecina, daudz kas no antīkā mantojuma nav līdz mūsu dienām saglabājies. Zināmā mērā žēl protams, jo ja mūsu rokās ir šie darbi, tad cik izcilu darbu līdz mūsdienām nav nonākuši... Visnotaļ - viela apcerei un pārdomām. Šajā mirklī mēs nedaudz ielūkosimies četros darbos, ar kuriem esmu iepazinies, tos izzinājis, lai gan, protams, jāatzīstas, ka lasot vairākas reizes, pieļauju, ne viena vien doma noteikti varētu tikt attīstīta pilnīgi citā rakursā un gaismā, bet - tas ar laiku. Tātad, šie četri darbi būs: Ksenofonta "Dzīres", Sofokla "Ajants", Aishila "Persieši" un, visbeidzot, Sofokla "Trāhīnietes". Lai noder!

Vācu literatūrzinātnieks Valters Krancs par Ksenofonta "Dzīrēm" un tajās attēloto Sokratu teicis: "Kas grib iepazīt īsto [piezemēto, ne Platona idealizēto, pat glorificēto -D.K] Sokratu, nedrīkst paiet garām šai grāmatai." Tad nu mēs, kas ieinteresēti antīkās kultūras mantojuma izzināšanā un iepazīšanā visnotaļ pievērsīsim savu uzmanību šī darba tematikai un saturam. 

Grāmatiņas lasīšanas gaitā mums jāņem vērā antīkās kultūras iezīme, ka tanī laikā atklāta jūsmošana un viena vīrieša publiska ieinteresētība otrā vīrietī, bieži vien stipri jaunākā, bija neatņemama kultūras sastāvdaļa. Kādēļ es to minu? Tādēļ, ka antīkajā Grieķijā homoseksuāli sakari un uzvedība bija sabiedrībā pieņemta uzvedība, ko skaidroja kā jaunāko ievešanu vīrieša kārtā. Protams, mums ir jāatsakās no visiem stereotipiem un pieņēmumiem par antīko sabiedrību, ja vēlamies būt objektīvi, un personīgi es to cenšos darīt, ne vien attiecībā uz šo, bet uz ikvienu antīkās kultūras pieminekli, lai saglabātu kādu nebūt objektivitāti.

Galvenais šo Kallija sarīkoto dzīru objekts, protams, ir Sokrats. Vismaz tā tam būtu jābūt un tā arī šķiet no rakstītā, jo kā grāmatas ievadā vēsta atdzejotājs Ābrams Feldhūns, tad "[..] būdams tikai viens no viesiem, sanāk tā, ka Sokrats gandrīz  vai automātiski uzņemas sarīkojuma "idejisko" un nevis Kallijs, bet viņš izkārto norises mielasta un dzīru laikā. [..] Sokrats ir arī nomodā par galdabiedru attiecībām, nogludinot attiecības un laikus novēršot briestošus konfliktus."

Ksenofonts ar šo savu darbu ir vēlējies padalīties, reālistiski parādot, kā viņa dzīves laikā bagāta atēnieša mājā norisēja mielasts un tam sekojošās dzīres, un, kā piebilst Feldhūns un kam es pievienojos, visnotaļ tas viņam ir izdevies, jo "mēs patiešām gūstam visai uzskatāmu priekšstatu par šo viesību norisi, uzzinām, ko galdabiedri runājuši, kā viņi izklaidējušies gan savā starpā, gan vērojot  namatēva pieaicināto  mākslinieku priekšnesumus."

Un pāris zīmīgu citātu:

"Mēs skaistuļi, varam lepoties vēl ar to, ka stiprajam dzīves labumi jāiegūst ar darbu, drosmīgajam - pakļaujoties briesmām, gudrajam - runājot, bet skaistais panāk visu, nepakustinādams ne pirksta."

"Kas attiecas uz dzeršanu, draugi, tad esmu pilnīgi vienisprātis ar jums: vīns, slacīdams dvēseli, patiešām iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi kā eļļa uguni. Taču vīru dzīrēs, kā man šķiet, notiek tas pats, kas ar augiem. Kad dievs tos pārlieku dāsni dzirda, tie nevar taisni nostāvēt un vējš nespēj tos appūst; bet, ja tie dzer, cik pašiem tīkami, tie izaug, izsliedamies stalti, zied un nes augļus. Tā tas ir arī ar mums: ja ielejam sevī pārāk daudz dzeramā, tad drīz vien atsakās kalpot gan miesa, gan prāts un mēs nejaudājam ne paelpot, kur nu vēl parunāt. Bet, ja - runājot Gorgija stilā - šie puiši mūs biežāk aprasinās no mazajiem kausiem, tad vīns mūs neapreibinās varmācīgi, bet ar pārliecināšanu no vedīs līdz priecīgākam noskaņojumam."

Ajants tiek uzskatīts par varonīgāko karotāju Trojas karā, tūliņ aiz Ahilleja. Ajantam piemitusi ne vien izcila karotāja prasme, bet arī teicama gudrība. Piemēram, Homērs Ajantam veltī pavārdu "milzīgais", jo viņam piemitis varens augums un ar saviem platajiem pleciem pārspējis visus pārējos. Mirušo valstībā esošais Odisejs dēvējis viņu par torni. 

Protams, mēs zinām, ka visi izcilnieki, lai arī kādā jomā, visi vienmēr bija dzimuši ar Zeva ziņu. Jāņem vērā arī tas, ka skolas laikā noteikti esam lasījuši Homēra eposus "Odiseju" un "Īliādu", tad nu "Īliādā" arīdzan Ajants ir ticis minēts, bet, nenosodot viņa augstprātību par savu varenību. Ajants, paļaujoties uz savu visvarenību, bieži rīkojies kā tāds puika, piekopjot puiciskus izlēcienus, pat pārkāpis cilvēkiem nospraustās robežas, pauzdams nevērību, necieņu pret dieviem.  Par to viņu ķer dieves Atēnas sods, pēc tā, viņš, Ajants, apkaunots un pazemots, kļuvis smieklīgs un nožēlojams, izdara pašnāvību, jo "kas diža dzimuma, tam skaisti jādzīvo vai skaisti jāmirst."

Par šo Ajanta pašnāvības ainu vēsta arīdzan divi t.s. episkā cikla dzejnieki - Milētas Arktīns savā "Aitiopidā" un Lesbas dzejnieks Leshēts savā "Mazajā Īliadā". Arktīns raksta: "Ajants aizvainots patveras savā teltī un, ieslīdzis grūtsirdībā, pret saules lēktu metas uz sava zobena." Līdzīgi vēsta Leshēts.

Kā vēsta avoti, vēl pirms Sofokla šo Odiseja un Ajanta strīdu  par Ahilleja ieročiem izmantojis arīdzan Aishils, kura darbā, atšķirībā no Sofokla traģēdijas, nav parādīta uz skatuves, bet par kuru pēc grieķu dramaturģijas tradīcijas vēstī ziņņesis. Un, nobeigumā, ne velti Ajantam tiek veltīts miruša varoņa kults.

Tātad, ko mums par Aishilu un viņa "Persiešiem" vēsta tulkotājs Ābrams Feldhūns... Viņš vēsta, lūk, ko, sakot: "Aishils, (ir bijis) vecākais no lielo grieķu dramaturgu trijotnes (Aishils, Sofokls, Euripids), dzimis turīgā dižciltīgo ģimenē. Viņš cīnījies divās savas tautas likteņkaujās - Maratonā un Salamīnas jūraskaujā." Aishils kopumā sarakstījis ap 90 traģēdiju, līdz mūsu dienām nonākušas septiņas no šīm traģēdijām un vienīgā saglabājusies triloģija - "Oresteja". Aishils pirmoreiz teātrī debitējis aptuveni 25 gadu vecumā, pirmo uzvaru izcīnījis ap 41 gada vecumu. Kopumā "Dzīve" min 13 uzvaras, neskaitot pēc nāves gūtās, kopskaitā - 28. 

Aishila "Persiešu" sižeta pamatā ir Salamīnas kauja un persiešu karaspēka atkāpšanās, kā arī Kserksa atgriešanās galvaspilsētā. Aishila "Persieši", kā min Feldhūns, ir vienīgā saglabājusies traģēdija ar laikmetīgu, nevis mitoloģisku sižetu. Lai arī "Persiešu" uzbūve vēl ir visai vienkārša, tajā nav ne peripetijas, ne traģiskā varoņa, tomēr, Feldhūns raksta, "tai netrūkst darbības spraiguma."

Lasot šo traģēdiju, secinājums viens - karš nekad, nekad, nekad nav bijis bez zaudējumiem, kas faktiski ievaino tik daudzus, neskaitot kritušos un karavīrus, bet arī mājās palicējus, sievas, bērnus un pārējos tuviniekus. Tāpat "Persiešos" lasāma daudzu mūsdienu cilvēku domāšanas īpašība, par Augstāko domāt vien tad, kad lielas bēdas klauvē pie durvīm:

"Kas vēl nekad nav dieviem ticējis, nu ņemas viņus lūgt, pie zemes vēršas pielūgsmē un debesīm."

Tāpat, ir raksturotas ciešanas, kuru tuvinieki, vīri, dēli, gājuši bojā šajā kaujā, sakot:

"Nu kļuvušas bezbērnu mātes un sievas bez vīriem; Un daudzas sievietes vārajām rokām, ciešanu veiktas, sev drānas plēš un asaru straumēm krūtis slaka. Un maigumā sēro pēc saviem vīriem, kam tikai nesen ir pielaulātas, un tīkamās gultas, un jaunības priekiem, nu zudušiem tām, un nav mitas to sāpēm un vaidiem; Skumst māja pēc vīra, un bezbērnu vecāki raud savās drausmīgajās bēdās - vai, vai!, uzzinot vecuma dienās par visu šo postu."

Traģēdijas beigās Kserkss un sirmgalvji, "pēc Austrumu paraduma skandinādami raudu dziesmas, dauzīdami sev krūtis, driskādami drēbes un matus plēsdami, dodas uz pili." Aishila "Persiešos" tieši sirmgalvji veido kori, tie, kuri ir valdnieka padomdevēji, "uzticamo uzticamākie", kuriem Kserkss "pēc gadiem un stāvokļa vēlējis būt par pārraugiem valstij". Šie sirmgalvji ir cilvēki, kas spēj novērtēt politisko un militāro norišu nozīmi un visā pilnībā saprot, ka sagrāve pie Salamīnas ir ne vien militāra, bet arī un pirmām kārtām valsts mēroga katastrofa. Toties šī uzvara skatītāja atēnieša uzvarā pārtop par spilgtu Atēnu slavas apliecinājumu. Tā ir viena no dižas tautas dižena dzejnieka īpašajām iezīmēm - spēja dziļi iejusties ne vien uzvarētāja, bet arī pretinieka dvēselē - un tāda slava piemīt arī Aishilam, savas tautas skolotājam un traģēdijas "Persieši" autoram. Diženo diženais - tavas traģēdijas ir apliecinājums tavam vēstītāja dižumam!

"Trāhīnietes" ir Sofokla vienīgā traģēdija, kurai nosaukums piešķirts pēc kora nosaukuma, jo drāmā ir divas galvenās personas. Drāma sastāv no diviem lieliem gabaliem jeb posmiem un katrā no tiem ir sava galvenā persona, kas lugas darbības laikā tā arī nesatiekas. 

Vairāku spilgtu Sofokla sieviešu tēlu (Antigone, Ēlektra, Dējaneira) vidū Dējaneira ir īpaša ar to, ka dzejnieks te vēl pirms Eurīpida (Alkēstida, Faidra) pievēršas precētas sievas dzīves problēmām. Faktiski, tur ir vesels piedzīvojums, bet mēs šeit tanī neiedziļināsimies. Pie nepieciešamības šī traģēdija patiešām ir jāizlasa, lai pilnībā visu to traģēdijas drāmas raksturu izjustu, to nevar atstāstīt pilnībā, vien fragmentāri pieskarties tekstam.

Hēraklam, Zeva dēlam, grieķu dižākajam nacionālajam varonim, kuru ikdienā apbrīnoja, gan piesauca zvērestos, bija sūrs mūžs. To visnotaļ apliecina arī šī Sofokla traģēdija "Trāhīnietes" - greizsirdīgā Hēra parūpējās par to, ka viņš noi pašas piedzimšanas bija pakļauts Euristejam - Mikēnu ķēniņam, kura uzdevumā viņam bija jāveic slavenie divpadsmit grūtie darbi (vairāk un detalizētāk par tiem - šajā Vikipēdijas rakstā). 

Milzīgajam Hērakla spēkam atbilst tikpat milzīgas kaislības, kas reizēm iet rokrokā ar varmācību un pat noziegumu.

Traģēdijas otrā puse, apjomā daudz mazāka nekā pirmā, lielākoties ir dialogs starp mirstošo Hēraklu un viņa dēlu Hillu. Traģēdijas darbība noslēdzas ar to, ka Hērakls uz nestuvēm ar pavadoņu pulku dodas ceļā uz Otas kalnu, kur viņš dēlam licis sakraut sārtu un tēva augumu nodot liesmām. Hērakls mirst kā cilvēks un šeit Sofokls nav izmantojis populārāko mīta versiju, pēc kuras Hērakls no liesmām tiek uzņemts Olimpā, kur līdz ar dieviem vada dzīvi un pat Hēra ir izlīgusi ar viņu. Tomēr, kā vēsta Feldhūns, "Aleksandrijas filologi [..] pēc restaurēta sākotnējā teksta Hērakls miris kā cilvēks un viņa ēna atrodas Aīdā tāpat kā citu mirstīgo ēnas."

Pastāv dažādas versijas un dažāds mītu izmantojums, kas tad ar Hēraklu pēc nāves noticis, tomēr Eurīpids savā traģēdijā "Hērakleidi" Hērakla sirmo māti mierina, sacīdams: "Tavs dēls iegājis debesīs. Nav pareizs apgalvojums, ka viņš nonācis Aīdā pēc tam, kad viņa miesu aprijušas liesmas." Vēl kāda versija vēsta, ka kalnos izlauzusies upe, lai "palīdzētu degošajam Hēraklam", tādējādi Hērakls caur liesmām Oitas kalnā kļuvis nemirstīgs. Tāda ir Hērodota, vēsturnieka, atstāstītā teiksma. Kam nu taisnība un kā tur īsti bijis, tas paliek jautājums, ko, visticamāk, iespējams, uzzināsim tad, kad paši dosimies Mūžībā... ;)