Jevgeņija Vodolazkina "Laurus" - romāns, kuru nedrīkst neizlasīt...

Foto: grāmatas vāka fragments

"Dzīve sastāv no atvadām. [..] Taču, to paturot prātā, var pilnestīgāk priecāties par kopā būšanu."

"Laurus" - lai gan tas nav vēsturisks romāns, tomēr tam caurvijas vēstures elpa. Jo bez vēstures elpas diezin vai tas būtu tāds, kāds tas ir - romāns, kuru nedrīkst neizlasīt. Autors pats par grāmatu saka tā: "Mana grāmata ir par ceļu pie Dieva, par ceļu pie cilvēka, tā ir grāmata par mūžīgo mīlestību, par to, ka laika kā tāda vispār nav, tas ir mūsu - vājo balsts." Beidzot lasīt šo grāmatu, esmu pilnīgi vienisprātis ar autoru. Jā, "Laurus" ir pārlaicīga grāmata. Pārlaicīga, jo lasītāju aizved tur, kur nav laika, kur nav naida, kur nav neticības - grāmatas vārdā runājot, uz paradīsu.

Bieži man nav tādas sajūtas, bet šoreiz tā mani nomeklējusi atkal - man trūkst vārdu, lai paustu ko tik viedu par šo grāmatu, kas pati ir dižens stāsts. Jau ielasoties vien un nu arī tagad, kad esmu pie grāmatas pēdējām lappusēm, man ir absolūti skaidrs, kādēļ šis romāns nu jau pāris gadus ietilpst lasītāko romānu sarakstos... Jo, patiesi, arī es šo darbu ierindoju savu mīļāko grāmatu TOP100 - dievīgs darbs, kas atsedz tādas šķautnes, kas ne vienmēr izdodas katram rakstniekam, kur nu vēl tulkotājam. Bet šis darbs IR IZDEVIES! Valoda, tēli, kultūrkonteksts, vēsture un pārlaicīgums, kas lasītāju ieved pasaulē, kurā gribas uzturēties vēl un vēl, jo ikvienu no mums skar mūžīgais, mīlošais, alkas pēc laimes un, jā - arī šad un tad grēku nasta nospiež, kad alkaini gribas dzīvot tā, lai nestu kādu svētību apkārtējiem, izpērkot savas vainas - tas ir "Laurus" caurstrāvojošais elements, kurš uzrunā un aizskar visdziļākās dvēs'les stīgas. Gan varoņu tēlos, gan lasītāja dzīvē!

"Tomēr zināšanām nav vajadzīga garīga piepūle, zināšanas ir acīmredzamas. Piepūle vajadzīga ticībai. Zināšanas ir apmiers, savuties ticība ir virzība. Vai tad ne apmiera harmoniju meklēja taisnie un svētie? Viņi gāja caur ticību. Un viņu ticība bija tik stipra, ka kļuva par zināšanām."

"Laurus" - tā ir grāmata, romāns, kuram īpašu odziņu piešķir ne vien autors ar izvēlēto tēlu un valodisko ietvaru, bet, manuprāt, šoreiz izcili "gardu" to padarījusi arī tulkotāja Māra Poļakova, kura, šķiet, šī romāna tulkošanas gaitā dzīvojusi uz tādas kā valodas iespēju robežas. Uz valodas iespēju robežas tādā nozīmē, ka Vodolazkina darba latviskojumā lasāmi tādi vārdi, kuru nozīmi pirmajā piegājienā tā uzreiz ir grūti apjaust. Ar lielu noģišanas spēju vien noprotams, ka tā varētu izklausīties vārdi, kas pārnesti no kādām senslāvu valodām, jo mūsdienās diezin vai jel kāds un kur tādus lieto... Tomēr tieši šī interesantā valoda, tulkojums, šo darbu padara tik aizraujošu un sevī ievelkošu - lasīt, lasīt, lasīt, uz priekšu, vēl un vēl - jo ik lappuse nes jaunus izaicinājumus valodiskās bagātības ziņā.

"Zini, ar visiem šiem krāmiem mēs debesīs uzgājušajam Pestītājam līdzi netiksim. Cilvēkam ir daudz nevajadzīga īpašuma un visādu pieķeršanos, kuras velk uz leju."

Jā, "Laurus" nudien ir īpatnējs, bet ārkārtīgi bagāts romāns. Bagāts valodiski, bagāts emocionāli, bagāts - jo sniedz nojausmu par būtiskāko cilvēka dzīvē. Tas ne vien stāsta kāda svētā dzīves gājumu, kuram dzīves laikā nācās izdzīvot četras identitātes, bet tas lasītāju aizved pie sevis, pie savas sirdsilgu izziņas un tikai nojaušamā apziņas. Ik lappuse, ik rindkopa šajā darbā glabā "horizontālā cilvēka" dzīves alkas pēc vertikālās sastapšanās ar Mūžību, ar Dievu, ar Uzticīgo Mīlestību, kas, iemājojusi cilvēka dzīves laikā šeit uz zemes, pārceļoties pēcāk uz Debesīm, vada mūsu gaitas līdz sastapšanās abpusējībai paradīsā.

"Atdodams sevi Ustīnai, tu, es zinu, mērdē savu miesu, taču atsacīšanās no miesas vēl nav viss. Tieši tā, mans draugs, var novest līdz lepnībai. Ko tad vēl es varu izdarīt? Izdari vairāk [..] Atsakies no savas personības. Tu jau esi spēris pirmo soli [..] Bet atsakies no sevis pavisam."

Ja nu man jāsaka, tad šis darbs patiesi ir izaicinājums. Izaicinājums, lai to aprakstītu. Šķir, kuru lappusi tu, lasītāj, vēlies - atziņas, dziļdomīgi domu graudi, viedi padomi... Tāds ir Jevgeņija Vodolazkina "Laurus" - nevēsturisks, bet tomēr vēsturiski dziļi caurstrāvots darbs, kurā ir gan mīlestība, gan ciešanas, gan laba darīšana, gan dziedināšana, bet pāri visam - ceļš pie sevis, pie sevis sākotnes un dzīves uzdevuma apzināšanās... Alkas pēc mīlestības, apžēlošanās, izlīgšanas un, visbeidzot, laika neesamības apzināšanās. 

"Tur, kur beidzas telpa, es varbūt kaut ko uzzināšu par to, kur beidzas laiks."

"Es saprotu, kāpēc tu pats uzņēmies vainu. Tas, kurā ietilpst pasaule, atbild par visu. Taču tu nepadomāji par to, ka atņēmi šai sievietei vainas apziņu. Pateicoties tev, viņa pārliecinājās, ka viņai viss ir atļauts."

Mani viscaurēm šim darbam uzrunāja tā garīgā dimensija. Tā dimensija, kas tik ļoti bieži vien daudzu ļaužu dzīvēs pietrūkst - apzināšanās, ka nāve nav viss, ka daudz ir labojams, ja vien mums ir patiesu alku to gribēt un darīt, ka laika kā jēdziena jau īstenībā nav, lai kā varbūt mēs savā neticībā arī domātu - Radītājs ir pāri visam un visiem, un Viņš var mums dot tādus vīrus kā Arsēnijs Dziedinātājs vai nerraklis Foma, kas arī bija noģidējs un pareģis, īstens Dieva vīrs. Valodas iespēju robeža, kā reiz man sacīja kāds pareizticīgais, ir tā lieta, kas šajā darbā makten izgaismojās, jo šeitan sastapties ar tradīcijām, ar rituāliem, ar ticību un paļāvību, nav iespējams to visu aprakstīt, cik daudz autors ir iekļāvis dažnedažādus vēstures annāļu faktus - tie visi ved mūs, šī darba lasītājus, tuvāk sev, tuvāk citiem, tuvāk Dievam... Un nebaidos šo darbu un tā autoru novietot blakus dižajam Umberto Eko, jo valoda, fakti, vēsturiskais pamatīgums, viduslaiku elpa, kultūrkonteksts - tas viss vieno šos divus vārda meistarus, tas caurcaurēm jaušams Vodolazkina "Laurus". Tas ir vēl viens iemesls, lai patiesi, patiesi ieteiktu jums noteikti šo darbu izlasīt!

"Laiks vairs nerit uz priekšu, bet apkārt vien, jo apkārt vien rit notikumi, kas to piepilda."

"Dzīvajo ceļš nevar būt aplis. Dzīvajo ceļš, pat tad, ja viņi ir mūki, ir vaļējs, jo kāda gan gribas brīvība, ja no apļa nav izejas? Un pat tad, kad mēs reproducējam notikumus lūgšanā, nav tā, ka mēs tos vienkārši atceramies. Mēs šos notikumus piedzīvojam vēl reizi, un tie vēl reizi notiek. [..] Laika ritums - tā itkārtošanās, spirāle, bet kaut kādā jaunā, augstākā līmenī. Vai, ja tev tā labāk patīk, jaunas pieredzes pieredzēšana, bet ne no nulles. Atminoties iepriekš pieredzēto."

"Allaž tomēr ir bijis skaidrs, ka viņa spējas, atšķirībā no parastajiem ārstiem, bija balstītas ne tikai uz zināšanām par cilvēka ķermeni. Viņš neārstēja - viņš dziedināja, un dziedināšana nav saistīta ar pieredzi. Viņa talantu spārnoja augstāki spēki, viņu urdīja pašaizliedzība un spēkā nesalīdzināma mīlestība uz tuvākajiem. [..] Ikkatra dziedināšana pirmām kārtām dzimst no ticības tai."