Dievišķai gaismai iemirdzoties jeb Pārdomas pēc lekcijas par Hammaršeldu...
Foto: atrasts internetā, google.lv "Inner peace"
Dāga Hammaršelda "Ceļa zīmju" latviešu izdevumā lasāmi šādi Jura Rubeņa ievadvārdi: "Dienasgrāmata attēlo virtuozā diplomāta iniciācijas ceļu, tajā iezīmētas ceļa zīmes uz apgaismotu, garīgi atmodinātu dzīvi. Kristīgā mistiskā tradīcija to sauktu par Grāla meklēšanas un atrašanas ceļu." Lūk, pilnīgi nejauši aizdomājos, ka šie vārdi var būt kā atbilde tiem pasaulīgi noskaņotajiem ļaudīm, kuriem labpatīkas uzdot jautājumus par to, kā vispār šādu garīgu literatūru var lasīt un vai atverot tās vākus, jau nesāk mocīt miegs? Nē, nesāk mocīt gan. Lūk, šajos vārdos parādās arī tas, par ko runā Ričards Rors savā grāmatā "Ādama atgriešanās", ka mūsdienu pasaulē trūkst iniciētu cilvēku, tieši tādēļ ir vēl jo vairāk nepieciešams lasīt un iedziļināties šādu dziļu, garīgu personību atstātajā mantojumā. Lai nebūtu, nekļūtu par vienu no tiem, kuru "akli vada aklais". Kopā ar Juri Rubeni, Dāgu Hammaršeldu caur "Ceļa zīmēm" un pārējiem mūsdienu kontemplatīvajiem līderiem mēs bagātinām savu iekšējo pasauli un sniedzam pienesumu labākai, mīlošākai un iecietīgākai sabiedrībai apkārt mums.
Gan Juris Rubenis savā lekcijā, gan arī mūsdienu kontemplācijas un garīgie skolotāji, tādi kā Ričards Rors, Lorenss Frīmens, Alberts Nolens, Sintija Buržo un Viljams Džonstons, kā arī Dāgs Hammaršelds un viņa "Ceļa zīmes" māca mums reliģijas izmantot kā garīgās pieredzes un cilvēka pārveidošanas instrumentus - nevis šķeļot un dalot pēc uzskatiem, viedokļiem un ortodoksijas, bet mīlēt un pieņemt dažādus cilvēkus, mūsu brāļus un māsas Kristū. Jo "būt kristietim nozīmē būt Kristus draugam, brālim un māsai". Dāga Hammaršelda dienasgrāmata ir izcils palīgs un pavadonis ceļā uz šādu attieksmi, tās izkopšanu savā sirdī un ceļā pie Dieva. Jo bez Dieva apzināšanās, bez Viņa sirdī nav iespējama visaptveroša mīlestība un pieņemšana. Naids, nesapratne un savstarpēji apvainojumi rodas no tā, ka vārdos gan mēs sakām "Dievs, Jēzus, baznīca, kristietis, ticīgais, Jēzum uzticīgais", bet dzīvē, savā sirdī un dvēselē mēs neesam Viņu uzņēmuši, kaut Viņš klauvē... Klauvē ik dienas, bet vai mēs Viņu ielaižam? Visbiežāk jau tomēr, ka nē.
Garīgums un kontemplatīva dzīve nav virspusēji procesi, tie ir mūsu dziļākās esamības un sirds, dvēseles dzīļu procesi. Pie tiem var nonākt, vien uz tiem mērķtiecīgi virzoties, kontemplējot Kristus mīlestību, ielaižot Viņa gaismu sevī. Vārdi šeit nenozīmē neko. Tikai mūsu izšķiršanās, rīcība, pakļaušanās Augstākajam un Viņa aicinājuma pieņemšana. Pieņemšana līdz galam, sekošana tam un mīlestības apjausmas iemantošana itin visās dzīves dimensijās. Kristus gaisma ir vienīgā, kurai sekojot var rasties mīlestības un pieņemšanas attieksme pret visu, kas notiek mums apkārt. Mēs kļūstam par Kristus gaismas izstarotājiem Viņa mīlestībā. Naids, neiecietība, nepieņemšana, noraidījums, atstumtība, pamestība - tie nav Kristus vārdi. Kristus vārdi ir gaisma, mīlestība, pieņemšana, vadīšana cauri tumsībai, nenosodīšana, atbalsts grūtā brīdī. Jo Evaņģēlijs arīdzan vēsta, sacīdams: "Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." (Mt 5, 14-16)
Daudzi, īpaši - garīdznieki, mūsdienās mēdz runāt par sevis svētdarīšanu, par kļūšanu/būšanu svētam. Svētums nav nekas ārpus mums, tas ir mūsos. Jo tā ir daļa no mūsu esības šeit, šajā laikā un vietā. 20. gadsimta domātājs Tomass Mērtons, kā norāda Juris Rubenis savā lekcijā, ir sacījis par svētumu šādi: "Būt svētam nozīmē būt tam, kas tu esi". Jā, patiesi! Ja cilvēks apzinās savas esamības jēgu, sadzird aicinājumu, dodas pa to ceļā pie saviem dzīļu dziļumiem, ir viņš pats, lai kāds viņš arī nebūtu - tāds cilvēks ir ceļā uz svētumu. Uz savas dzīves, savas esamības, savas apziņas svētumu. Ja kāds no mums atsakās būt pats, bet ir gatavs spēlēt neīstas lomas, melot, izlikties, tēlot, aroganti nicināt un atstumt - tādam nav vietas svētumā! Jo cilvēks, kurš nepieņem Dieva radības, tās nicina vai marginalizē, nav Dievā atmodies pret pastāvošo realitāti. Vārdos gan runā, bet darbi rāda ko citu.
Ričards Rors grāmatā "Ādama atgriešanās" citē Jungu, kurš sacījis: "Mūžīgās patiesības nevar mehāniski nodot tālāk. Katrā laikmetā tām cilvēka dvēselē ir jādzimst no jauna." Tāds, varētu teikt, bija arī Hammaršelda uzdevums un ir arī Rubeņa uzdevums - dēstīt šīs mūžīgās vērtības no jauna, no jauna un atkal - no jauna. Katram pašam, protams, jāveic priekšdarbi, lai varētu tā sēkla iesakņoties. Pēc tam nāk skolotājs, harizmātisks, Dieva gara apdvests un dvēselē iniciēts līderis, kurš sēj sēklu. Un tad nu parādās rezultāts - ja esam bijuši gādīgi un sagatavojuši sevi, tad Dieva mīlestība un Viņa gars mūsos aug un plešas, bet ja esam bijuši nevīžīgi un slinki, tad sēkla nokalst un ļautiņš paliek vien tukšs mutesbajārs, nicinājuma, naida un farizejisma pilns.
Mani personīgi uzrunāja daudzas jo daudzas vietas šajā lekcijā un tomēr atļaušos izcelt vien dažas, kurās Juris Rubenis mums līdzdala Hammaršelda uzskatus par ticību, reliģiozitāti utmldz. Hammaršelds par ticību saka tā: "Ticība kā pastāvīgs, dzīvs kontakts ar VISU!" Un citā vietā D. Hammaršelds piebilst: "Nekas no VISA nav ārpus." Dievīgi vārdi! Pēc šīs lekcijas noklausīšanās, noskatīšanās sapratu, kādēļ mūsu kontemplācijas skolotājs J. Rubenis ir tik harizmātisks - viņš nes to dievišķo gaismu sevī, savā meditāciju namā to līdzdala citiem. Juris Rubenis ir mūsu pāvests Francisks - īstens Dieva vīrs, kurš sevī nes Dieva mīlestību, dievišķo gaismu, to ikdienas izdzīvojot. Pilsēta, kas ir kalnā, nevar būt apslēpta - tāds bija Hammaršelds un šodien redzam, ka tāds ir mūsu pašu Juris Rubenis.
Video: https://www.youtube.com/watch?v=XkuZ4IMLjSw